Man nepatīk rudens. Rudenis man škiet drūms gadalaiks. Ja citiem tas asocējās ar krāsainām lapām, tad ne man. Protams, ir skaisti aizbraukt kaut vai uz to pašu Siguldu, saulainā Rudens dienā. Bet rīti ir tik drēgni un tumši, sajūta tāda, itkā es celtos nakts vidū un dotos pretī nekurienei. Un tā paskrien katra mana dieniņa. Laiks pazūd nebūtībā. Bet nav jau arī tā, ka Rudenī tikai skumstu, ir arī daudzi priecīgi brīži. Kautvai saņemot kādu mīļu vārdu no cilvēka, kas man patīk. Pavadītais laiks kopā ar jaukiem cilvēkiem, tēja, tējā, tēja (pats garšīgākais dzēriens). Laikam, jau pat visdrumākajā dienā ir jāprot saskatīt kādu saules stariņu. Šodien man saules stariņš bija pavisam negaidīts.. Bet tāda jau ir dzīve, pārsteigumu pilna..
Kā es pieminēju vārdu tēja? Tā uzreiz iedomājos par Tevi..
Nesaki man neko- paklusē,
ir vienkārši ļoti labi, ka tu esi pasaulē.
/tu dzer vakaros tēju../
