Beidzot piektdiena. Skatos pēdējā laikā mans blogs jau sāk pārvērsties par manu ikdienu atstāstu, bet kam tad lai pasūdzos. ;D Heh, bet tas nu tā. Šodien man tiešām diena iesākās pavisam neparasti. Naktī ap vieniem man ļoti galva sāpēja, patiesībā sajūta bija, kad būtu dabūjusi pa galvu. Nu ok, aizgāju uz virtuvi iedzēru ibumetīnu. Mocījos, mocījos kamēr aizmigu. Ap trijiem atkal pamodos un tad jau var teikt nesāpēja vairs. Takā pēc būtības man vēl 2h laiks ko gulēt, gulēju tālāk.. Bet pamodos 15min pirms autobusa. Forši ne? Mani pārņēma panika, kad ieraudzīju pulksteni. Nu neko, domāju prasīšu lai tētis aizved. Bet tad paskatījos vilcienu sarakstu, un nodomāju, ļaušu tētim pagulēt un braukšu ar vilcienu. Jo paspēt iespēja vēl ir. Protams, es nedzēru ne tēju, ne īpaši taisnoju matus. Sataisījos pavisam ātri.
Uz vilcienu paspēju, trolejbuss arī nāca uzreiz . Viss it kā labi. Domāju iziešu pa taisno caur vienu pagalmu, un tur pat jau skola būs. Bet es losīte nomaldījos tajā pagalmā. Pie tam viena meitene no skolas man nāca pretī, es vēl nodomāju, kāpēc viņa iet uz otru pusi.. Kā tad, es jau biju tā, kura gāja nepareizi..
Karoch (gribētos šo vārdu aizvietot kā citādi, bet nav ideju pašlaik) tā ir man mācība, ka visiem saku, Rīga taču ir maza, te nevar nomaldīties. ;P
