Pagājušais vikends bija tāds kāds bija, bet paldies Deividam un Tomam par ielūgumu. Nebija jau arī nemaz tik slikti. Satiku daudz jaukus cilvēkus un sākumā bija diezgan jautri. Kārtīgi izdejoties varēja. Bet jā, diemžēl sanāca kārtējo reizi sagruzīties. Šoreiz gan neko nevarēju mainīt, bet nu jā. Cenšos tagad aizmirst to visu un domāt pozitīvākas domas.
Netipiski, bet arī pirmdienā izvērsās neliela ballīte un mājās neatbraucu. Skatijāmies filmas, dzērām aliņus. Jā, bet lai nu cik komiski tas skanētu, mani sagruzija filma Zāģis. Man ne mirkli filma neizraisīja nekādas bailes sajūtas, drīzāk konkrēti iegruzija vai gluži pretēji deva sajūtu, ka vajag trakot. Piedod, ka Tevi patraucēju ar savām SMS. Es to nedarīju ar nolūku. Bet zini vienu, to ko es teicu, nu par to piedāvājumu, tas bija pilnīgi reāls. Jo tāda iespēja man pastāv, un ir iespēja kādu paņemt līdzi. Tāpēc nedomā, ka tie bija suņu murgi.
Es cenšos visas savas domas apkopot un nolikt atkal plauktiņā, kā bija vēl nesen. Miers sirdī, nebija arī rūgtums sirdī vairs palicis, tikai skaistas atmiņas.
Es neesmu slikta meitene, un Tu to ļoti labi zini. Man nekad nav bijis nolūks kādu sāpināt, izmantot vai kā savādāk. Ja es varētu, es atdotu visu, lai tik cits būtu laimīgs. Diemžēl pati tagad tā nejūtos, bet es apsolīju sev:"Kristīn, saņemies, Tu esi jauka meitene kas daudziem patīk." Centīšos nevilties sevī. Dzīvot ar smaidu sejā un tīru sirdi. Bet ļauj vēl nedaudz padomāt...
Vikenda dziesma:
