Sākumā spied šeit, lai skan fonā indiāni, jo es viņus mīlu!
Vai tu zini, kā ir kādu mīlēt? Vai tu zini, kas vispār ir mīlestība? Nedomāju, ka mīlestību vispār ar vārdiem var aprakstīt, katrs to jūt savādāk, katram tā nozīmē ko citu. Es nevēlos rakstīt ko salkanu, bet reizēm sanāk...
Brīžiem pat liekās, ka es tādai mīlestībai nemaz neticu, jo mīlēt savu ģimeni, tuviniekus, tas tak ir pašsaprotami. Arī mīlēt dabu, mīlēt sauli, kokus, jūru, vēju, tas viss liekās tik dabiski, nesamāksloti un viegli. Bet, kad ir jaiemīl kāds cilvēks, pretējais dzimums, tas vairs nav tik viegli, viegluma sajūta pazūt. Bieži vien ir sāpīgi kādu mīlēt, jo mīlot, piemēram, kokus, jūru, sauli, tie tev nedarīs pāri, tie tevi nesāpinās, bet mīlot pretējo dzimumu, tu nevari būt drošs par laimīgām beigām, par to, ka nesāpēs. Kāpēc es vispār visu šo rakstu? Atbilde ir pavisam vienkārša, arī manu sirdi kāda mīlestība spiež, bet es tai neticu, neticu, ka tā var eksistēt. Patiesībā man nav nemazākā jausma, vai tā ir milestība, vai tas ir kas cits. Es varu apgulties un aizvert acis, bet neko labu nejutīšu, ja vienīgi dziļas skumjas, kas mani nepamet. Bet, ja tā ir mīlestība, tad sanāk ka tā man sagādā sāps, nevis laimes sajūtu.
Brīžiem pat liekās, ka es tādai mīlestībai nemaz neticu, jo mīlēt savu ģimeni, tuviniekus, tas tak ir pašsaprotami. Arī mīlēt dabu, mīlēt sauli, kokus, jūru, vēju, tas viss liekās tik dabiski, nesamāksloti un viegli. Bet, kad ir jaiemīl kāds cilvēks, pretējais dzimums, tas vairs nav tik viegli, viegluma sajūta pazūt. Bieži vien ir sāpīgi kādu mīlēt, jo mīlot, piemēram, kokus, jūru, sauli, tie tev nedarīs pāri, tie tevi nesāpinās, bet mīlot pretējo dzimumu, tu nevari būt drošs par laimīgām beigām, par to, ka nesāpēs. Kāpēc es vispār visu šo rakstu? Atbilde ir pavisam vienkārša, arī manu sirdi kāda mīlestība spiež, bet es tai neticu, neticu, ka tā var eksistēt. Patiesībā man nav nemazākā jausma, vai tā ir milestība, vai tas ir kas cits. Es varu apgulties un aizvert acis, bet neko labu nejutīšu, ja vienīgi dziļas skumjas, kas mani nepamet. Bet, ja tā ir mīlestība, tad sanāk ka tā man sagādā sāps, nevis laimes sajūtu.
"Tavi soļi kā sapņi mierīgi, mana sirds un nemiers elpo tiem līdz, tikai lūpas lūpām patvērums ,sajūti, nav vairs nozīmes būs elle vai debesis... Dzirdi nāc, saki jā, mūžam tava es tu manējais. Saki jā!" Gan jau ziniet, ka šis ir kāds fragments no, manuprāt, ļoti skaistas latviešu dziesmas. Man šī dziesma nav vienaldzīga, jo tā man kaut ko mīļu, svarīgu atgādina. Drošvien ir sajūta, ka es novirzījos no tēmas, bet tā nav. Domāju, ka nav tādu cilvēku, kam kāda dziesma nesaisītot ar kādu cilvēku/cilvēkiem, notikumu utt. Tas vienkārši ir neiespējami. Pat varētu teikt, kad mūzika ir tā, kas paliek atmiņā visspēcīgāk un kad izdzirdi kādu mīļu dziesmu, tu uzreiz atceries notikumu, ar ko tev šī mīļā dziesma saistās. Arī ar tevi man saistās daudz dziesmas, bet uzskatu, ka laiks ir nomainīt jaunas dziesmas... lai prāts nedomātu par to, kas bijis.
Ir kāds cilvēks, nu precīzāk puisis, kas man patīk, kas ir bezgala jauks, sirsnīgs, smuks, interesants, gudrs, nu tā varētu turpināt mūžīgi, bet tajā pašā laikā ir arī kāds bet, es nespēju būt pati jaukākā, mīļākā pret viņu. Manas jūtas nav tik īstas, ir sajūta itkā kaut kas visu bremzē. Es nevēlos viņu sāpināt'un pazaudēt, bet nevēlos arī šāda veida attiecības, kādas ir pašreiz. Varbūt nebija laba doma šeit to rakstīt, bet zinu, ka maz cilvēki manu blogu lasa, lasa tie, kam patiešām interesē. Reizēm arī vienkārši ziņkārīgie. Sajūta ir tāda, ka viss šis teksts saplūda ar desmit dažādām domām kopā, prāts domā vienu, bet rakstu ko citu. Šovakar esmu apmaldījusies pati savās domās.
Vēl tikai neliels nobeigums kuru varbūt sapratīs tikai viens cilvēks.
Es negribu vairs tavus melus, tavus solijumus, tavus glaimus,neko vairs negribu...
Vēl tikai neliels nobeigums kuru varbūt sapratīs tikai viens cilvēks.
Ai, patīesībā šo ierakstu varētu turpināt līdz dziesmas beigām, jo Jūs tak klausieties fonā indiaņus?! Arī Indiani man saistās ar kādu notikumu no manas dzīves. 2007. gadā ar ģimeni braucu pie tēta brāļa ciemos uz Dāniju un tieši tur pirmo reizi dzirdēju kā indiāņi spēlē vecpilsētā. Šķiet, ka to sajūtu nemūžām neaizmirsīšu. Nopirku pat CD, tik laba mūzika. Man tomēr nāk miedziņš, iešu nu gulēt. Saldus visiem sapnīšus.
Te amo!
