"Es gribu pie tevis! Es pierodu pie tevis. Ar tevi viss ir jauki un viegli. Kas Tu īsti esi? Vai tu esi manās iedomās, realitātē vai sapņos? Nē, tu esi sen gaidīts, sen nosapņotais un cerētais.. Man tik tiešām riebjās, ja mani kāds uzskata par "lietu", vai tādu, kurai pasakot kādu jauku vārdiņu, skries Tev pakaļ.. Es neskriešu, drizāk pagriezīšos un aiziešu. Uz manu sirdi ceļš nav caur glaimiem, dāvanām vai kā savādāk.. Nav tāda nosacīta ceļa.. Vari man iepatikties, un tad arī ceļu atradīsi.."
Tas viss ir pēdiņās ielikts, jo to es nokopēju no kāda veca bloga ieraksta, ko pati, protams, rakstīju! Un te pat blogā ir sastopams. Vienkārši reizēm man patīk pārlasīt to, ko esmu rakstījusi pirms vairāk kā gada, pusgada, mēnesi vai varbūt pat dienu, bet tomēr, tas ir patīkami. Kāpēc es vispār rakstu blogu? Rakstu tāpēc, ka tā man ir vislabāk izlikt savas emocijas un tāpēc, lai varētu pēc laika to visu pārlasīt, pārdomāt savu dzīvi. Es sevi uzskatu par cilvēku, kas reizēm dzīvo savā pasaulē. Bieži vien mans viedoklis atšķirās un aizdomājos pat par vissīkāko sīkumu. Tveru katru mirkli, ko dzīve man sniedz. Es ceru, ka tāds webs, kās blogspot.com vēl igli pastāvēs un nāks klajā ar jaunām idejām, iespējām. Tad arī mans blogs nākotnē būs efektīgāks un interesantāks.
Bet nu ķeros pie šī ieraksta galvenās domas vai drīzāk pārdomas. Neloģisks teikums sanāca, bet es ticu, ka mani lasītāji sapratīs. Vairāk kā pirms gada rakstījo auģšā redzamo ierakstu, un arī šodien tas lika man aizdomāties. Esmu līdzīgā situācijā, vai varbūt tāds teksts ir manā dzīvē tagad aktuāls. Kaut arī esmu dzīvespriecīga meitene, sabiedriska un jauka, nejūtos īsti laimīga. Negribu arī rakstīt te kaut kādu drāmu, jo mana dzīve nav nekāda drāma. Es novērtēju visu to kas man ir dots, visas tās iespējas, līdzekļi, ģimene. Manā sirdī ir tāds kā tukšums, kuru neizdodās aizpildīt nevienam. Iepsējams, tikai viens cilvēks to spētu, bet tikai sapņos. Kāpēc sapņos? Man to pašai ir grūti saprasts un aprakstīt, bet arī tā dzīvē mēdz gadīties, kad itkā kaut ko ļoti vēlies no visas sirds, bet tajā pašā laikā to visu noliedz, nosodi. Laiks ieslēgt kādu mierīgu dziesmu un tad var turpināt...
Ave Maria, viens no maniem mīļākajiem klasiskajiem gabaliem, bet tagad gan turpinu. Vai tiešām ir tik grūti samierināties ar to, ka vairāk nav kā agrāk bija, ka tie labie mirkļi, kas ir bijuši vairs nekad nebūs. Sāp sirds to visu rakstot. Un tad nāk prātā, bet mamma tak teica, ka vislabākais dzīvē vēl priekšā. Ko dod tas, ja man daudZi puiši raksta cik esmu skaista, jauka un mīļa, ja lidz manai sirdij tas nenonāk. Vienīgais ko patiešām no visas sirds vēlos ir tikt galā pašai ar sevi,lai vairs neuznāk skumjie vakari.
Mūsdienās visi tikai domā par to, kā kļūt populāram utt, kā izrādīties citu priekšā, kā panākt to, lai draugiem.lv būtu liela statistika, lai albumā bildēm būtu 100 komentāru, bet man tas neko nenozīmē. Es būtu laimīga, ja mani redzētu kā vienkārši Kristīni, kas uzskata, ka galvenais skaistums ir cilvēke dvēsele un tad tikai izskats. Pie šī arī beigšu, kaut arī tēma nav pabeigta.
Kad es tev pēkšņi ienācu prātā
Un stāvēju durvīs mierīgs un kluss
Es redzēju saulē balinātus
Un svaigi klātus palagus
