Šodienas vakars ar tādu nostalaģisku noskaņu, bet man jau patīk. Klausos vecos labos gabalsu, tādus, ko patiešām sen neesmu klausījusies. Sapratu arī to, ka nemāku būt skarbā, ļaunā Kristīne. No vienas puses tas ir diezgan stulbi, jo dažbrīd sajūta, ka vienkārši ļauju sev citiem kāpt uz galvas. Neesmu jau arī nekāda naivā meitenīte, bet tomēr, ceru ka pienāks diena un spēšu pateikt visu ko domāju, bez aplinkiem, - konkrētai personai!
Šī dziesma nav starp tām vecajām dziesmām ko šodien klausījos, tomēr nav arī nekāda jaunā. Šo versiju es vienkārši dievinu, skudriņas skrien, asaras acīs. Gribās tev klusi pačukstēt... :(
Ok, jātaisās būs gulēt.
