brīžos, kad cenšos sevi apmānīt
es varu gaidīt
kādu, kas nāks mani savaldīt
Visam savs laiks, arī man ir pienācis laiks dzīvē ko mainīt. Varbūt jāsāk ar attieksmi. Kaut arī mana attieksme ir laba pret daudzām lietām, cilvēkiem. Esmu diezgan atbildīga, uzticama un saprotoša, tomēr reizēm ļauju citiem sevi pārāk iespaidot. Un tas sāk bremzēt nedaudz manus sapņus, mērķus. Man vajadzētu vairāk uzticēties pašai sev, darīt ar visu adevi to, kas man vislabāk padodās, patīk. Kā saka- mīlēt sevi. Mēs katrs pats esam atbildīgs par savu dzīvi, nākotni. Nevajadzētu pārlieku daudz domāt par to, kāds Tu citiem liecies, ko citi par tevi domā. Es lepojos ar to, ka esmu atšķirīga, ka neiespaidojos no sabiedrības masas. Protams, kādreiz jau iespaidojos, bet tas neaizēno manu būtību.
Ir dienas, kad gribās atslēgties no visa, gribās iekrist gultā, apķert spilveni, ieslēgt mūziku un iegrimt savā domu pasaulē. Atcerēties dažādus notikumus, domāt par kādu/kādiem. Tie ir tie smeldzīgie maģiskie brīži, kad domas, jūtas, sapņi uzliesmo mūsos kā krāsaini sērkociņi. Bet mūzīģi jau nevar dzīvot sapņu un domu pasaulē. Realitāte ir neizbēgama. Arī man pēdējais laiks skatīties uz visu ar nopietnu pieeju, ne tikai caur rozā brillēm. Nav jau tā, ka es uz visu dzīvi skatos caur rozā brillēm, tik naiva es neesmu, tomēr ir lietas, mirkļi, kas mūs spēj izsist no līdzsvara un realitātes, itkā mēs būtu citā dimensijā. Es domāju, ka saprotie par ko es runāju. Ja kāds puisis/meitene Tev iepatīkās, reizēm Tu esi tik aizņemt domājot par otru cilvēku, ka nezini kas notiek apkārt. Jā viegli jau teikt, mēs pārtiekam viens no otra,nevis no pārtikas precēm. Vai arī, ja Tu man esi, man nevajaga ne debesis ne zemi. Viss jau ir jauki, bet, jā kārtējais BET, mēs nekad nevaram būt droši, katik tas nav tas rozā briļļu periods. Tomēr, es nebūšu tik negatīvi noskaņota. Vakardienas pārdomu vakars man pat palīdzēja. (Jā no šīs vietas, es sāku rakstīt šodien) Es vairs nedomāju par to, kā varētu būt bijis, nedomāju arī par to, kā būs. Es dzīvoju šodienai. Dzīvoju ar pārliecību, ka skaistākās dienas vēl tikai priekšā. Es vēlos aizmirst visu to, kas ir bijis, visu to negatīvo, ko tik ilgi esmu turējusi sirdī. Naidu, kas manī bija. Protams, to nevajag saprast tik tieši, ka domāju ateikties no savas pagātnes. Nē, nē, nē, tas nemaz nav cilvēkam pa spēkiem. Atmiņas- tas tak ir dārgākais patiesībā kas mums ir. Visas dzīves laikā krātās atmiņas būtu grēks zaudēt. Sāpīgi būtu. Vienkārši ir tā, ka reizēm paši pārāk stipri sirdī turam rūgtumu, un liekam prātam neprātīgi par to domāt. (Eh. nedaudz sāku sarežģīties, murgot), bet es cenšos tikai izteikties. Es vairs nedomāšu par Tevi, un patiesībā pēdējā laikā man tas ļoti labi sanāk. Manā dzīvē ir kāda laimīte. Man vairs nav vajadzības tie stulbie teksti, asā vārdu pārmaiņa, kurš kuru utt, nē- tā ir pagātne, un vienmēr tā būs. Esmu gatava iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Esmu gatava iet pretī saviem mērķiem, kāpt dzīvē uz augšu. Šīs gads man iesākās ļoti negatīvi. Daudz asaras bija, sāpes. Bet- neskatoties uz to visu, manī apņēmība tikai auga. Atdzīstos, biju tuvu nervu sabrukumam. Viss likās tik pelēks, drūms. Gulēju arī slimnīcā. Palika tikai sliktāk..bet.. Mani vienmēr motivē tas, ka citiem ir lielākas nelaimes, ka nevajadzētu čīkstēt par katru dzīves sīkumu. Labi, tie nebija dzīves sīkumi, man tas nozīmēja tik daudz, bet svarīgākais ir tas, ka spēju novērēt tomēr to, kā man ir, nevis to, ko man gribās.
Šķiet, ka visss šis ieraksts ir kā liels kišmiš, bet galvenais, ka vieglāk paliek. Atceramies, ka katra diena ir īpaša, un pēc tam aiziet nebūtībā. Priecājies par to, kas mums tiek dots. Kaut vai saule, kas pašlaik tik skaisti spīd. Saule mūs silda. Saulains laiks spēj iepriecināt. Nedzīvojam ar naidu sirdī, atbrīvojamies no visa negatīvā.
Un vēl piebilde. Kaut arī novembris liekās gada drūmākais mēnesis, ir taču tik daudz labas lietas, svētki, draugi, filmu vakari, silta tēja! Gribētos beigt šo ierakstu uz patriotiskas nots- Dievs svētī LATVIJU!
