Vēlos oponēt kāda cilvēka twītu. Suns nav cilvēka labākais draugs, suns ir cilvēka problēma. Nevajaga to uztver personīgi, jo zinu, ka Tu to nedomāji nopietni, bet nu es noteikti šim apgalvojam nevaru piekrist. Tas būtu pretrunā ar mani.
Vēlos citēt kādas filmas tekstus par suni Mārliju. (Starpcitu ļoti jauka filma- Mārlijs un es):
Suns, kurš nav domāts sapņu mašīnām, vai lielām mājām ar dizaineru apģērbiem. Viņam derēs parats kociņš. Suns neuztraucās par to, vai esi bagāts, vai nabags... apzinīgs vai muļķis, gudrs vai stulbs. Dod viņam savu sirdi un viņš tev ados savējo. Par cik cilvēkiem Tu to varētu teikt?
Cik daudz cilvēku spētu likt Tev justies neparastam, nevainojamam un īpašam? Cik daudz cilvēku spētu likt tev justies neatkārtojamam?
Suns patiešām ir cilvēka labākais draugs. Mēdz gadīties, ka cilvēks sava savtīguma dēļ, otru pieviļ, bet suns vienmēr ir patiess. Mums – cilvēkiem - pilnai laimei ir nepieciešamas dažādas lietas un apstākļi, bet sunim ir vajadzīga tikai saimnieka mīlestība, rūpes un barība. NEKAD neesmu sapratu tos cilvēkus, kas spēj nodarīt pāri kādai dzīvai būteni. Es nedomāju par nosistiem odiem, zirnekļiem (kaut ārī tās ir dzīvas būtnes),domāju tos gadījums, kad suns tiek izmests no mājas, piesiets pie dzelzceļa sliedēm, tas ir tik zemiski. Tad bezšaubām var teikt par cilvēku- cilvēks bez sirds, vai garīgi slims. Normāls cilvēks tā nevarētu rīkotis. Kā tos nabaga sunīšus meta upē, tik skumji.
Mīli savu sunīti tik pat stipri, ka viņš mīl Tevi!
Nebaries uz viņu, neliec viņam justies kā kājas slaučim, sargam. Viņš ir viens no ģimenes locekļiem.
