Sesija ir beigusies. Vairs nav jādomā par skolu, vismaz uz kādu laiciņu. Vienīgi ļoti gaidu jauno lekciju sarakstu, gribu uzzināt kādi priekšmeti mūs sagaida otrajā semestrī. Cerams nebūs nekas briesmīgs. Gaidu kādus interesantus priekšmetus, kur nav jāgarlaikojās un jāsnauž tik. Bet kopumā šis pirmais semestris bija jauks. Kursa biedrus arī +/- jau zinu, vismaz savā grupa zinu visiem vārdus, ar to vien jau lepojos, jo sākumā galīgi nezināju vārdus! Arī ballītes ir bijušas labas, īpaši SP brauciens uz Stokholmu, nu tiešām bija ļoti, ļoti forši. HC balllīte. Paldies jaukajām meitenēm par kompāniju, Jūs bijāt un esat foršas, labprāt vēlreiz brauktu. Un vispār, pavasarī/vasarā tiešām varētu atkārot, jānotrāpa tikai lētās biļetes un jāmauc jūrā. ;D Esmu pilnībā apmierināta ar savu izvēli.Baigā dilemma, nevaru izdomāt ko lai rīt dara! Cerams, kad laicīgi vismaz izdomāšu kas un kā! Bet visvairāk gaidu nākamo vīkendu, beidzot satikšu mīļo Lauriņu (esmu noilgojusies pēc Tevis mazā, un, protams, arī Agas!) Itkā jau varētu tomēr savu apņemšanos īstenot un rīt/parīt neko tādu īpašu nedarīt. Īsāk sakot neballēties, bet nu hvz, visu, kas bija darāms esmu izdarījusi, tāpēc tad jau redzēs, kāds būs garīgais.Pagaidām ir tīri labs, vienīgi miegs nāk.
Šodien no rīta biju tiešām priecīga,jo bija veiksīmgs dienas sākums. Tā kā savu vērtējumu filozofijā nezināju, domāju labāk aizstaigāt līdz eksim. Biju sagatavojusies prezentēt referātu. Nu domāju, nav jau nekas grūts,frīstailā kko noberšu un miers. Tomer sākumā viņš sabiedēja ar kaut kādiem jautājumiem, ka katram jāvelk viens un jādrukā. BET, tie, kas nodevuši pilnībā visus darbus varēja iet parunāt par referātu. Ha, aizgāju pie Villija un saku savu uzvārdu, viņš saka, bet tev tak viss kārtībā, ko gan es profiņam vēl jautāšu. Ielika man labu atzīmi, tiešām prieks par atzīmi. Rezultātā vienīgais ko Villijam šodien pateicu bija- Labdien un paldies. Garīgais uzlabojās uz visiem 100! Un viņš pat atcerās, ka esmu Kristīne Vans!
Un vispār es lepojos ar sevi, ka pēdējas dienās esmu kļuvusi tik pozitīva un jauka. Kādā ziņā jauka? Es daru labus darbus, labas lietas, nečīkstu tik daudz par sīkumiem, problēmām. Līdz ar to, arī apkārtējie mani var sastapt kā smaidīgu būtni, ne tikai skābu ģīmi. Prieks, ka šogad vēl neesmu gruzijusies par kaut ko, ka apņemšanās jau nav izkūpējušas gaisā. Viss tiešām palēnām notiek un notiks uz labu. Kaut arī ir cilvēki, kas ir uzmetuši, ar kuriem 0 kontakts, es nepārdzīvoju, es dzīvoju gluži vienkārši tālāk. Ik pa laikam der nomainīt sabiedrību, iepazīt jaunas personas utt. Protams, arī vecos, labos draugus nevajaga aizmirst.
Draudzība ir jākopj kā puķpodiņš. Tas ik pa laikam ir jāaplaista.Es te tā aizdomājos vēl par skolu. Konkrētāk par vidusskolu. Žēl, ka ar nevienu vairs nav īsti kontakts, bet nu, šķiet, ka daudziem ir gluži vienalga. Esmu priecīga, kad ar Elīnu sanāk kontaktēties un drīz arī tiksimies. Ir tomēr svarīgi saglabāt draudzību, kā jau iepriekš to minēju. Mēs katrs tagad ejam savu ceļu, mācāmies mūsu sapņu profesijas (ha, vismaz ceru, ka kādam tiešām tās ir), tomēr šķiet, ka tas kontakts palēnām izkūpēs. Kaut vai man ar Artūru, kas šos 3 gadus bija man skolā labākais draugs. Skumji, bet fakts! Laikam beidzot varu rakstīt to, ko es domāju un ko es jutu šos visus 3 gadus. Mūsu klasē bija cilvēki, kam patika tikai citus aprunāt, apsmiet, iznīcināt otru viņa vājākā vietā. Retu reizi bija tā, ka klase tiešām bija vienota. Katru dienu varēja izjust šķelšanos. Lai arī man nebija perfektas atzīmes (es vnk reti kad, kko norakstīju), es tomēr nebiju un neesmu muļķīte. Patiesībā es sevi varētu raksturot kā vienu no godīgākajiem cilvēkiem. Es nesaku, ka esmu pefekta. Ne tuvu tam, bet ir normas, ko ievēroju. Man nekad nav bijusi prijoritāte citu sāpināt, aizskār, apvainot. Un ziniet, patiesībā tie cilvēki, kas spēj būt pret visiem, kas nedzīvo tikai bara instinktā ir tie drosmīgākiem. Atzīstu, arī es esmu aizvainojusi Kristīni (kas zina, tas sapratis, kurējo), tomēr es nekad neesmu izturējusies pretīgi. Esmu tomēr vairāk bijusi jauka un saprotoša. Tāpēc varu teikt pilnīgi atklāti- klases meiteņu rīcība vienmēr ir bijusi cūcīga. Aprunāšana un līšana dirsā. Pff. Protams, to nevajaga uzskatīt kā uzbraucienu, es tikai saku taisnību. Okeej, bet tomēr visiem novēlu būt laimīgiem, mācīties no kļūdām un padomāt par šo visu. Turaties!
Tikai tā, tikai tā,
Mēs varam kopā vēl būt,
Mīlēt visu, ko jūt
Mana sirds, tava sirds
Šai sapnī krāsainajā,
Kas jānosargā!
P.S. Bildē ir redzama koliņa, jo pēdējā laikā esmu atkarīga no kolas. Arī pašlaik dzeru koliņu. mhm
