Es jau vairāk kā stundu sēžu pie atvērtas, baltas lapas (blogā), bet nespēju neko uzrakstīt. Šķiet, ka šodien ir pārāk skumja diena. Arī tēta zvans no Norvēģijas šodien nemaz neiepriecināja, bet priecājos, ka ar viņu pašu vismaz viss ir kārtībā. Es labprāt aizietu tagad gulēt un no rīta pamostos tā, itkā šodien būtu bijusi viens liels murgs, bet diemžēl, ir jādzīvo šodienai, un ir tikai divas dienas gadā, kurās mēs neko nevaram iesākt. Viena ir vakardiena un otra - rītdiena.Tādējādi šodien ir īstā diena, lai mīlētu, ticētu, darītu un galvenokārt-dzīvotu! Tieši tā, mums ir jādzīvo.
Bet... ar to dzīvošanu es domāju vārda tiešākā nozīmē, vajadzētu atradināties no virtuālās pasaules (interneta). Bieži vien, tas tikai piesārņo prātu. Vajadzētu vairāk laiku pavadīt laukā, elpojot svaigo gaisu, izbaudīt ziemas priekus. (un te jau atkal esmu apstājusies un kādu brīdi nespēju neko uzrakstīt). Šķiet, ka šodienai pietiks, rīt turpināšu, vai rakstīšu ko svaigu, ar jaunu enerģiju. Tomēr vēl reizi gribās pateikt- gribētos šodienu izdzēst!
Saldus sapņus tiem, kas nav kretīni!
