Man patīk sabiedrība, arī ātri tajā iejūtos, tomēr man patīk veltīt laiku sev, sakārtot savas domas. Arī domas ir reizēm jāsakarto, kā, piemēram, drēbju skapis, kas pirms ballītes izskatās kā pēc sprādziena. Tas nebūt nenozīmē, ka esmu princese, kas velta sev laiku, lai stundām ilgi krāsotu nadziņus, taisnotu matus un gorītos pie spoguli. Godīgi sakot pat pēdējā laikā matus gandrīz netaisnoju, neiespringtu uz to visu. Es uzskatu, lai cilvēks būtu laimīgs un varētu būt ar kādu kopā ilgi un laimīgi, sākumā ir jāmīl sevi.
Vai Tu sevi mīli, lepojies ar sevi? Godīgi sakot bieži vien esmu pārāk zemās domās par sevi, lidz ar to man sāk neveikties un arī veselība sašķobās. Tā nu tas ir, tā jau ir psiholoģija. Kā saka, kā Tu sevi noskaņo, tā tu arī jūties. Kad paskatos spogulī un nodomāju, šodien izskatos labi, tad arī diena kopumā ir laba, nav tādi lielie krenķi. Bet, ja pamostoties jau no paša rīta paskatoties spogulī domāšu, ak dievs, kā es izskatos, kāda krople gan esmu, vai tiešām man vajadzētu naivi cerēt, ka diena būs veiksmīga? Es šaubos, es vismaz 90% šādos gadījumos dienu pavadu gruzoties un esmu neapmierināta un reizēm pat dusmīga uz visu pasauli. Kad man sanāca sabojāt savus blondos matus, es jutos tā, itkā es būtu neredzama ar saviem tumšajiem matiem. Bet tas bija tik stulbi no manas puses, jo draugi, kas vilka mani ārā, teica ejam ballēties, braucam uz kino, viņi teica, nu Kristīn beidz, Tu tā pat esi skaista! Bet es spītējos kā mazs bērns, sēdēju mājās un gruzijos. STOP! Esmu labojusies un sākusi sevi vairāk mīlēt, novērtēt. Neuzskatu vairs sevi par sūdu. Esmu pietiekami gudra meitene, man ir galva uz pleciem un ar to ir jāstrādā. Jo visas problēmas diemžēl sākās galvā. Tā nu tas ir.
Esmu daudz sapņojusi un vēl projām sapņoju! Man ir arī savi mērķi, ko vēlos sasniegt un palēnām uz tiem tiecos. Bet kā lai tos sasniedz, ja cilvēks pats sev netic. Par laimi, šoreiz sev ticu. Esmu arī daudz domājusi par to, ka varētu rakstīt ko vairāk par blogu, daudzi cilvēki ir teikuši, ka man sanāk labi, un tiešām ir prieks, ka Jūs tā domājiet. Tas ir labs stimuls turpināt rakstīt. Patiesībā arī bloga uzturēšana ir pienākums. To ir jākop, jāpapildina, savādāk tas tiek aizmirsts. Un esmu sākusi īstenot ko tādu, kas agrāk man varēja tikai sapņos rādīties. Es ceru, ka viss virzīsies uz priekšu un pie pirmajām grūtībām neatmetīšu visam ar roku.
Ziniet, kādus cilvēkus es respektēju? Tādus, kas citus nekritzē, bet dara arī pats kaut ko. Protams, kritika ir vajadzīga, tā tikai stimulē, bet nu es konkrētāk domāju tādus, kas paši neko nedara, tikai gudri runā jeb rupji sakot gudri diršs. Man, piemēram, nepatīk tie visi tv šovi, jo viņi ar katru reizi kļūst arvien banālāki, tomēr vienmēr esmu uzskatījusi, tie kas citus tur nodirš- paskaties kā viņš tur dzied, kā viņš ir saģērbies utt., sākumā vajadzētu pašam padomāt, vai Tu būtu uz ko tādu spējīgs?!! Godīgi sakot es šaubos, ka gribētu piedalīties šovā, īpaši tādā kur visa Latvija vēro ko es daru pa dienu, kā ēdu utt. Lielu cieņu arī izjūtu pret Monsterparka darbiniekiem, visu cieņu Kudziņam, Mikum, nu visiem viņiem. Viņi nesēž malā un gudri nerunā, viņi ir tik daudz darba tajā visā ieguldijuši un turpina iesākto. Tiešām visu cieņu puiši! TVNETA bija daži pretīgi komentāri, bet nu tādus pat nevajaga ņemt vērā, jo viņi pat nespēj ko tādu pateikt acīs un noteikti, ka tā pat iet ballēties un braukāties tur. Tieši tāpēc, nekad nevajag atmes visam ar roku, ja kāds ir izteicis uz tavu padarīto darbu, mērķi ko nievājošu vai pat pretīgu. Uzmet mīksto un turpini iesākto. Galu galā mēs katrs dzīvojam tikai vienu reizi un dzīve ir jāizbauda. Mīlam sevi, cienam sevi un respektējam citus.
CHEERS! Novēlu visiem, lai piepildās Jūsu sapņi. Tikai atcerieties, ka tie tā pat vien nepiepildās, sākumā ir jaiegulda smags darbs. :)
bet tagad kāda dziesmiņa, kas ir gana jauka šim vakaram:
4 komentāri:
iedvesmojošs raksts, patika!
Ups, es aizmirsu noņemt, ka nevar komentēt! ;D
Paldies Klāviņ :)
Malacis Kristīn, tā tik turpināt! :)
Paldies, nekas īpašs jau nav! :) galvenais, ka pašai patīk blogot ;]
Ierakstīt komentāru