Šo ierakstu sāku jau rakstīt pēdējā lekcijā, bet nu uz lapiņas. Sāku domāt ka man vajdzētu piestrādāt pie savas attieksmes, mazāk izklaidīgai būt. Beidzot augstskolu vēlos arī iegūt kādas zināšanas, ne tikai laist luni četru gadu garumā. Protams, pašlaik esmu tikai pirmajā kursā, bet kā jau teicu, laiks paskrien ļoti ātri. Nav jau tā, ka mana attieksme būtu tā sliktākā, daudzi ir vēl izklaidīgāki, vai vispār nenāk uz lekcijām..bet negribu runāt par citiem. Tā ir katra izvēle ko darīt, mācīties vai nē. Man pašai būtu jādomā tikai par sevi, ko es vēlos sasniegt dzīvē. Gan jau būs labi. Ir arī priekšmeti, kuri man tiešām patīk. Piemēram, svētku un sarīkojumu vadība. Lekcijas ir tiešām interesantas, pie tam katru nedēļu uz otro lekciju nāk kāds viesis. Šonedeļ bija no Dailes teātri. Nākam nedēļ atkal lekcijas mums notiks Dailes teātrī. Arī noteikti būs interesanti...;]Šis ieraksts vairāk līdzinās manas nedēļas apskatam, bet nejau notikumu ziņā, vairāk emocionāli. Spēlējot uz jūtām. Vakar vakarā biju galīgi sagruzijusies (nepatīk man šis vārds), bet nu visam savs iemesls. Tagad es zināšu, ka nedrīkstu cilvēkiem, kas man mīļi, prasīt- pastāsti man kko? Izrādās tā es tikai aizvainoju un saruna līdzinās nopratināšanai, tikai žēl, ka patiesībā centos uzturēt kontaktu, sadraudzēties, bet lai nu paliek... Pietiek ar to, ka vakar jutos sagrauta un arī tagad nedaudz skumīgi ap sirdi...Un ja jau Tev draudzība ar mani neko nenozīmē, tad neko...
Reizēm šķiet, ka dzīve ir tik grūta, ka jūties nedrošs uz šīs pasaules, bet nu gausties jau visu mūžu arī nevar! Es gribētu dzīvot tā, itkā katra diena būtu pēdējā, bet man liekās, ka tā dzīvot ir ļoti grūti... tas nozīmē, ka tev nav laika, ko tā vnk izniekot. Jādzīvo ar pilnu adevi. Nebaidoties izteikt, izkliegt visu to, kas uz sirds...Šķiet, ka es to nevarētu pavilkt, jo ir dienas, kad negribās neko darīt, varētu visu dienu kaut vai pa gultu vārtīties. Tādā veidā izniekojot laiku. Man vienmēr atmiņā ir palicis teiciens- Gadā ir tikai divas dienas, kurās tu neko nevari ieskāt. Viena ir vakardiena, bet otra ir rītdiena! Patiesībā šie vārdi ir ļoti vērtīgi, ir vērts par to padomāt. Tā pat nekad nevar zināt, vai rīt jau nebūs par vēlu. Jādzīvo ir šodienā, jārīkojās!
Labi, labi! Nav man noskaņojums filozofēt. Esmu tiešām nogurusi. Biju domājusi uz VEF aizbraukt, bet nē, man jau tagad nāk miegs + rīt pienākumi gaida. Agri jāceļās utt.
