Ir brīži, kad gribās ietīties sedziņā un neko nedarīt, klusēt un būt vienam ar savām domām. Vienīgi fonā uzliekot mierīgu mūziku, bez vārdiem..tikai lai skan melodija... Es reiz jau rakstiju savas domas par to, ka mūsu dzīve ir kā kasete, kas nepārtraukti skan, tomēr lente var arī pārtrūkt un tad mūsu dzīvība var izdzist. Lente var nodilt, ieplīst... par to ir jārūpējās, tāpat kā par mūsu dzīvi. Daudz ko mēs neprotam novērtēt pietiekami.Piektdien biju uz Mārtiņa Freimaņa piemiņas koncertu "Dzīve kā košums". Gribētos teikt lielu paldies šī koncerta organizātoriem, jo tik īsā laikā ir paveikt neticami daudz. Šķiet ka pirmo reizi jutos tā, ka emocijas mainās ik pēc 5minūtēm. Bija brīži, kad visi smējās, kad visiem bija jautri, bet bija arī brīži, kad nevarēja iztikt bez asarām. Sāpēja. Arī Lauris Reiniks dziesmai "Sirds sadeg neparasti" aizmirsa vārdus, jo bija grūti, viņš skuma pēc sava drauga Mārtiņa. Esmu priecīga, ka uz koncertu biju, jo tās emocijas kas valdija Arēnā Rīga nav aprakstāmas. Sākums arī bija ļoti pārdomāts, tās skaistās svecītes, Dzirnas un puisis, kura balss tik ļoti līdzinājās Freimim. Tiešām, šādu koncertu nevarētu iemainīt nepret kādu ballīti. Un lielākais paldies organizātoriem par to, ka viņi centās pēc iespējams vairāk, lai cilvēki sajustu Mārtiņa klātbūtni. Un viņiem tas izdevās, es jutu to, ka Mārtiņš te pat starp mums ir. Sēdēja un skatījās savu koncertu.
Sestdiena, gribētos teikt, ka bija gara, gara diena. Līdz plkst. 20 vēl nebiju izdomājusi, ko darīšu vakarā, zināju tikai to, ka nevēlos palikt mājās viena. Sarunāju ar Serzīti braukt uz Monsterparku. Nu ballīte tur īsti nebija (ok, man nepatīk nekad neko kritizēt, jo es pat iekšā neiegāju) nu karoč, mēs nolēmām, ka MP nepaliksim un devāmies ar kājām uz Sarķeni, pie vienas meitenes uz dzīvokli. Beigās izvērtās diezgan jauks vakars, paldies Serzītim par savu kompāniju. Žēl tikai, ka pakāsi telefonu. ;/ Nu galigi neveicās ar tiem LG..
Ko lai vēl saku? Pašlaik man dzīvē tāds pārdomu posms, daudz domāju..patiešām daudz, par visdažādākām lietām, cilvēkiem, tāpēc arī neko daudz blogā nevaru uzrakstīt. Tās ir iekšējas pārdomas, ko šoreiz negribās uz papīra izlikt...
Un tas nenozīmē, ka pārdomas ir tikai par to skumjo... Es atceros arī daudz jaukus, skaistus brīžus no savas dzīves. Un vēlviens skaists mirklis ir klāt...
Awwww, jāiet laikam būs čučēt!
ielās aizskan mūsu vārdi
lejup lido putnu sapņi
un pa iestaigātu ceļu
klusiem soļiem aiziet kāds
Tu esi mans draugs ♥
