Šoreiz sākumā dziesma- lai fonā ir ko ieslēgt tiem, kam pašlaik mājās klusums.
Vispār jau nezinu vai vēlos ko rakstīt. Protams, ir ļoooti daudz kas noticis pa šo laiku. Kāds mani ir iepriecinājis, kāda atkal piepisis- bet laikam tāda jau tā dzīve. Never mind! Pašlaik viss ir sagriezies kājām gaisā un pirmo reizi mūžā ir tā, ka gaidu vasaras beigas, rudeni. AAA, vēl 2 mēneši un prāts arvien pozitīvāks būs. Mans šīs nedēļas top teiciens ir- lai sasniegtu savu sapni, sākumā no daudz kā ir jāatsakās. Respektīvi, ir jāmāk atteiktis no primitīviem labumiem, lai rezultās būtu WOW! Jo nav iespējams nevienu sapni piepildīt bez smaga darba, ieguldījuma.
Var jau būt ka esmu sīka lose, kas neko no dzīves nejēdz, kas pašlaik taisās palaist garām vasaras grandiozākās ballītes, festivālus. Bet ja tā kāds tiešām domā, tad man pat patīk būt tai "sīkai losei", jo ir pienācis laiks, kad vēlos nostāties pati uz savām kājām. Apnikuši man ir tie rīti, kad guli gultā, nespēj aizmigt un lauz galvu, ko naktī esi sadarījis, cik daudz izdzēri. Nav jau tā ka nepatīk, būtu muļķīgi noliegt to, ka mīlu ballītes, nakts dzīvi, tomēr esmu gatava to uz kādu laiku atsāt otrā plānā. Protams, ir arī tāda frāze- Dzīve ir pārāk īsa, lai atteiktos no ballītēm, lai to ko vari izdarīt šodien, neatliec uz rītdienu... nu šeit var ierakstīt jebko, bet domu sapratāt. Tomēr skatoties no otras puses, dzīve ir pārāk īsa, lai to tā vienkārši nodzertu un pēc tam gruzīties, kā sāp galva, kādas pohas. Varbūt tagad izklausos pēc kaut kādas heiters, bet nu es neheitoju, tas nepiestāv manai acu krāsai!
Man ir apnicis būt pārāk labai un saprotošai, tomēr tas vienmēr sanāk tik dabiski, pats no sevis. Es nevienam nelienu dirsā, tas nemaz nav vajadzīgs, vienkārši esmu sabiedrības dvēsele. WHOOOP! Un kas attiecās uz pēdēja laika notikumiem, šoreiz man tiešām atvērās acis. Nahuj tās rozā brilles, izmetu miskastē. Labi, patiesībā man nepiestāv būt arī rupjai, tomēr esmu tiesīga dusmoties. Uz Tevi es ļooooti dusmojos. Tu atkal pierunāji man pilnas ausis un tad vienkārši iespļāvi dvēselē. Un te nu nāk prātā frāze- cilvēki nekad nemainās. NEKAD! AA, bet šodien nav diena, lai filozofētu tik sīki, jo ļoti labi zinu arī to, - Nekad nesaki nekad!!! Atzīšos godīgi, nedēļas sākumā esmu izraudājusi mēneša normu, gluži kā lietus, kas reizēm ārā gāž tik stipri, kad sinoptiķi raksta- tā ir mēneša norma. Bet, varbūt tā ir labāk, izraudāties, jo beigās paliek vieglāk. Es nekaunos no asarām, tās ir tik pat dabiskas kā tavs pirdiens gultā. Un nakts trips no Carnikavas uz Ādažiem nebija nekas īpaši jauks, ja mani pataisa par vainīgo, bet sevi par cietēju. Nu man kāja ir aplīmēta ar maģiskajām lapiņām un cer uz ātru atveseļošanos.
Vienmēr ir bail, no pirmajiem soļiem un lidojumiem,
reizēm šķiet ka spēka nepietieks, nāksies celties un krist un spēcīgi nobrāzties- bet šadā gadijumā Māra būtu teikusi- Tici sev
Zinu, nav jau viegli sev noticēt, noticēt saviem spēkiem, tomēr pamēģināt jau var, būtu pat vēlams. Tā nu es beidzot esmu sev noticējusi un cīnos ar rūgtumu sirdī, ar sliktām atmiņām. Ticu ka drīz būšu laimīga, kā vel nekad... bet pagaidām rrRRRrugtumiņš, vergošana n shit!
