Man pieder miljons itnekā...

Šodien piedūros pie tādas domas, ka man nepatīk pārmaiņas internetā. Ja reģistrējos kādā portālā un man šis portāls iepatīkas un šķiet ērti lietojams, tad nemaz neesmu sajūsmā, ja klajā nāk jauna versija. Labs piemērs būtu tvīteris. Es vēl projām lietoju veco versiju, jo tā man šķiet daudz ērtāka un praktiskāka. Priekš kam vajag sarežģīt vienkāršas lietas? Nav jau tā, ka ar jauno versiju neprotu rīkoties, tur jau nav ko neprast, cilvēks pielāgojās ātri, tomēr man nepatīk. Iespējams, ka pie tā ir vainīgs mans pedantisms, jo man patīk, ja viss izskatās un ir tā, kā esmu pieradusi, kā vēlos. Un nesen rakstīju to, ka man nepatīk pārāk pedantiski cilvēki, bet tad es pieķēru sevi pie domas, ka pati tāda esmu. Tāpēc laboju savus vārdus un doma bija tāda, ka man nepatīk pārāk pareizi cilvēki, kas dzīvo pēc grafika. Septiņos no rīta ceļas, deviņos iet gulēt, pēc sešiem vairs neēd. Uz pasākumiem neiet, alkoholu vispār nelieto, sevi nekad nepalutina un tā. Man tādi cilvēki liekās garlaicīgi. Es personīgi esmu kaut kur pa vidu. Neesmu mega liela tusētāja, alkoholiķe utt, tomēr man patīk sabiedrība, man patīk reizēm iedzert kādu garšīgu koktēli, izdarīt ko traku. Dzīvojam tomēr tikai vienu reizi. Bauda arī nepieciešama!

Bet realitātē man gan patīk pārmaiņas un tās ir nepieciešamas, lai mūžīgi cilvēks nedzīvotu rutīnā. Lai dzīvē ienestu jaunas vēsmas. Ir cilvēki, kas visu mūžu neko citu nedara, kā strādā. Strādā bez atvaļinājuma un bez nekādām pārmaiņām. Protams, tagad jau ir jāpriecājās par to, ka vispār ir darbs, bet vai tas ir normāli? Nu nav tas normāli!!! Esmu 3x mainījusi skolu un vienmēr tas nāk par labu, mainos uz labo pusi. Cilvēkam ir nepieciešamas ik pa laikam pamainīt vidi. Vismaz man tas noteikti ir vajadzīgs, dzīve paliek interesantāka un iegūsti jaunu pieredzi, jaunus draugus.
Iz dzīves --->
Rūgta patiesība, tomēr ir jāmāk visā saskatīt arī pozitīvo. Mūžīgi čīkstot nekas nemainīsies, dzīves kvalitāte neuzlabosies sēžot pie tv pults. Reizēm mūsu pašu attieksme ir dikti skumja...
Kāpēc tā ir? Tā ir gandrīz vienmēr un man tas tā riebjas.. Reizēm mirstu vientulībā, bet kad kādu sastopu, tā vienmēr pēkšņi visiem esmu vajadzīga, visi mani grib..un nonāku izvēles priekšā..
Trāpīts desmitniekā... Mūzikai ir tik milzīgs spēks. Vienīgi grūti ir saprast to, kāpēc skumjos brīžos gribās klausīties tādu mūziku, kas sagruzī vēl vairāk? Laikam jau tāpēc, lai atbrīvotos no sliktām negācijām un pēc tam paliek vieglāk... ka saka, sāpi ir jāparsāp!
Skumji, bet tīrākā patiesība. Cilvēks bez naudas ir tas pats- NEKAS!
Šī bilde visvairāk uzrunā. Katram pašam vajadzētu padomāt par to, kas ir tas, ko mīli otrā cilvēkā? Kas tev ir svarīgs... Un patiesībā ir tā, ka pati mīlestība nemaz nav sarežģīta, mēs paši tādi esam!

Pārdomu laiks... diemžēl dažus nevar paspēt salasīt, bet nav jau arī tik traki! Centos!