Apsēžos uz palodzes
Nāc klēpī
tas esmu es.
Un uz visaz pasaules nav nekas skaistāks kā Tu un Es...
Sajūtas jau kā rudenī, bet nevar teikt, ka nepatīk. Sildos ar tējas krūzi. Vienīgais lielais mīnuss, ka atkal esmu apslimusi, šoreiz gan auss iekaisums, bet nu labāk tagad, nekā skolas laikā. Jādomā pozitīvi un tad arī ātri vien auss atkal būs vesela. Pēc divām dienām jau pirmais septembris, trakums, bet šoreiz liels prieks. Beidzot satikšu Agu, kuru tā arī visu vasaru neesmu satikusi. Šķiet ka septembris būs diezgan produktīvs.
Ko lai vēl pastāstu? Tas nebūtu jaunums, ja teiktu, ka galvā man ir liela putra. Nezinu ko vēlos, kas ir reāls, kas nē. Kas ir tikai manas iedomas. Ilgojos pēc kāda cilvēciņa, kurš pašlaik atrodās tālu no manis.Īstenībā tas diezgan ļoti gruzī, bet tāda ir dzīve. Ar to ir jāsamierīnas...
Piedod man piedod es attapos debesīs
Vienīgi Tu ne es to sapratīs
Piedod man piedod es attapos debesīsVienīgi Tu ne es...
