Pēdējā laikā baigais besis. Negribās ne ballēties, ne lietot grādīgos. Uznācis jau rudenīgais noskaņojums, kad gribās istabu kārtot, pārskatīt vecās mantas un tā. Šodien arī pa ilgiem laikiem paņēmu rokā zīmuli un sāku kaut ko zīmēt. Tiešām sen neesmu zīmējusi, agrāk tā bija viena no ikdienas sastāvdaļām... tad jau redzēs, kas sanāks.
Priecājos, ka laiks tik ātri skrien, jo pašlaik ir tā, ka vēlos ātrāk gada beigas. Tomēr nav arī tā, ka baigi priecātos par to, ka tik ātri skrien gadi, ka tik daudz izniekotas dienas. Riezēm gribētos dzīvot tā, ka nav tāda diena, kad nebūtu ko darīt, kad tāds vārds kā garlaicība nemaz nepastāvētu, bet tad es padomāju par to, ja arī tā būtu, tad pietrūktu garlaicības, pietrūktu brīdis, kad vari neko nedarīt, vienkārši atpūsties. Grožies kā gribi, cilvēkiem nekad nav pietiekami labi!
Episka grupa, tieši tāpēc ļoti patīk! Protams, We Are The People un Walking On A Dream vispār the best, bet tās jau ir bijušas manā blogā.
