Bet, arī es vēlos to, kas pašlaik man nav sasniedzams. Tomēr tas ir citādāk, jo tas viss ir uz laiku... Labi, nerunāšu caur puķēm, doma ir tāda, ka es gaidu cilvēku, kas pašlaik atrodas no manis tālu, tālu prom, tomēr tas viss ir abpusēji, jo zinu, ka arī šis cilvēks gaida tikšanos ar mani. Te nu man gribētos turpināt šo visu ar frāzi, dzīve ir sasodīti sarežģīta padarīšana, tomēr ja viss tas, ko vēlamies būtu vienas rokas attālumā, vai dzīvei būtu tik liela vērtība? Domāju, ka nē, jo tad mēs neprastu novērtēt visu to, kas ir tiešām svarīgs, kā dēļ ir vērts cīnīties, ko ir vērts gaidīt. Viss liktos tik pašsaprotams. Jā, šīs puisis tiešām ir gaidīšanas vērts, jo pavisam īsā laika posmā man ir kļuvis tik ļoti mīļš un dārgs. Es vairs nedomāju par pagātni, par to, cik ļoti mani kāds cits cilvēks sāpināja, kā čakarēja mani, jo to visu vēlos atstāt pagātnē, vēlos atcerēties tikai to labāko, bet slikto, to visu palaist prom... jo nav labi turēt naidu sevī. Varbūt tas liksies pavisam stulbi, tomēr esmu dzirdējusi, ja cilvēks sevī pārāk daudz tur naidu un nevienam nevēlās piedot, ir liela iespējamība saslimt ar vēzi. Un kas var dzīvē būt trakāks, kā pārdzīvot, ienīst un beigās vēl saslimt. Skumji. Bet šodien par to skumjo nerakstīšu, jo mana sirds ir apņēmības pilna.
Reiz es rakstīju ierakstu par to, ka attālums ir šķērslis. Es to visu diezgan labi argumentēju, kāpēc tā domāju. Pirmkārt jau tāpēc, ka satiekaties ļoti reti, ka sākumā viss šķiet ideāli, dzīvojiet tajā saucamajā rozā briļļu periodā, bet agri vai vēlu tās brilles ir jānoņem un Tu aduries pret realitāti. Otrkārt pēc zināma laika sākās rutīna, no kuras neizbēgt. Protams, tam pa vidu vēl ir miljoniem strīdu, vilšanās un aizvainojums, bet, nebūt vienmēr tā ir.... nekad nevajag dzīvot ar pārliecību, ka viss jau būs kā vienmēr. Ja Tev ir 0,1 % cerības, tad priecājies, ka Tev tāda ir. Un man ir cerība, jo Tu esi mans, bet es esmu tava! Un ar šiem vārdiem es nemētājos. Pēdējā laikā esmu bijusi ļoti atklāta pret puišiem, kas vēlējušies ko vairāk ar mani. Esmu daudziem uzmetusi un tā, bet šoreiz viss ir citādāk, Tu man tiešām patīc un es tiešām Tevi vēlos.
labulabā
Tā nu mani iet, tagada atliek tikai dzīvot un ticēt, ka viss izdosies. Ka viss tas, kas mani šogad vēl sagaida, izdosies un beidzot viss būs labi. Un lai arī šo vasaru lielākoties būšu atsēdējusi mājās, man nav nožēlas sajūta, jo kā jau iepriekš minēju, es savu vasaru upurēju labiem mērķiem, labiem nodomiem un sapņa piepildījumam! :3
Un man Tevis ļoooooti pietrūkst, ceru, ka šie mēneši paskries tik pat ātri kā šī vasara, kas arī tuvojās noslēgumam. Bet, kad satiksimies, tad gan vēlēšos, lai laiks uz brīdi apstājās un varam izbaudīt katru mirkli. ;*
