
Man septembris sākās samērā labi, jo piektajā datumā ar meitenēm devāmies uz Stokholmu. Lai arī ballīte nebija tik grandioza, kā bija plānots, tomēr lielos vilcienos viss bija jauki. Pirmo reizi mūžā ballītē tā vietā lai dejotu, dziedāju karaoki. Un ziniet, ļoti iepatikās, labprāt dotos uz kādiem karaokes vakariem. Centru arī atradām veiksmīgi, īsāk sakot bija labi. Šoreiz detaļās neiedziļināšos. Bet tad visa burvība zuda, uzzinot par Jaroslavļas Lokomativ traģēdiju. Godīgi sakot ir grūti ko teikt, jo nav tādu vārdu, kas spētu aprakstīt, cik ļoti man ir žēl, cik ļoti mums visiem tas sāp. Patiesībā tas arī nav vajadzīgs, labāk to visu pārdomāt pie sevis, aizdedzinot svecīti un noskaitot lūgšanu. R.I.P Jaroslavļas Lokomotiv.
Bet, kādas tad man ir pārmaiņas, ja reiz septembris ir pārmaiņu laiks. Šoreiz vairāk man tās ir garīgas. Pati apzinos, ka šie gada pēdējie mēneši solās būt emocijām bagāti, ar lielu spriedzi un nebūs tie pozitīvākie, tomēr ļoti ceru, ka man izdosies īstenot visus manus iecerētos plānus un pārvarēt grūtības. Es nezinu kāpēc priecājos par rudenīgo laiku, varbūt tāpēc, ka tas ir atbilstošāks tam, kā es jūtos... Un nevaru jau sagaidīt, kad varēšu sākt nēsāt savu mīļo cepuri. Patiesībā man bija tik daudz ko teikt, bet kad viss tas ir jāuzliek uz papīra (nosacīti) , pēkšņi nav ko rakstīt. It kā visa atmiņa tiktu izdēsta.
Man pietrūkst mīlestības
Jā diemžēl tā ir. Pašlaik esmu apmulsusi un nesaprotu kas notiek. Gribās kādu sev blakus, bet nekā. Nav jau tā, ka nav cilvēks, kas man patiktu un kam es. Vienkārši tas viss ir tik sarežģīti... Ehh, laikam šī nav labākā tēma par ko šodien vajadzētu rakstīt. Labāk iešu paēst.... Un tieši pirms iešanas ēst LNT melodrāmā rādija, kā vīrietis sievietei pienes brokastis no rīta. Jā, tā es arī gribētu.
P.S. Šīs nav tas sirdsšķīstais ieraksts, par ko rakstīju.. jo tas vēl tikai top