Slimot ir apnicīgi. Visu dienu guli gultā un pūsti. Vienīgā lieta, kas kaut cik spēj noturēt uzmanību ir kāda filmiņa, kas nav no tām maigākajām, salkanākajām. Priekšroku dodu - drāmām. Reizēm jau ir tā, ka tieši gribētos pāris dienas vienkārši atpūsties, pavārtīties pa gultu, ēst saldumus, skatīties filmas, klausīties mūziku, vienkārši baudīt to apziņu, ka Tev nekur nav jādodas, ka vari palikt mājās un izgulēties, pabrokastot. Tomēr, slimot nav forši, jo jūties slikti, ēst nemaz negribās, grūti koncentrēties, galva plīst puša, deguns ciet. Viss, kas parastā ikdienā šķiet ideāli, slimošanas laikā šķiet kā mocības. Tad Tu saproti, ka labāk iet uz skolu mācīties, piedzīvot tos mokošos rītus, kad acis nevari atver un viss besī, tomēr dienas laikā tas pāriet. Bieži vien diena izvēršas visai pozitīva un jauka. Satiec savus draugus, ārā uzspīd saulīte un skolā dabū labu atzīmi.
Bet, ko gan es cenšos apmānīt, tāda ir cilvēku daba, cilvēks neprot novērtēt to, kas viņam ir. Nekad dzīve nešķiet pietiekami laba. Tiešām maz cilvēkus zinu, kas būtu pilnībā apmierināti ar savu dzīvi. Nē, laikam jau pareizāk būtu teikt- nezinu nevienu cilvēku, kas spētu priecāties par to, kas viņam ir, negaužoties par to, kā viņam nav un patiesībā bez tā var ļoti labi iztikt. Protams, arī pati esmu tāda, kas bieži vien čīkst par sīkumiem, vai vēlos iegūt savā īpašumā tādu lietu, kas manu dzīvi nepadarītu laimīgāku, bet kamēr šī lieta nav, tikmēr prātā sēž doma, ja man šī lieta būtu, būtu pats laimīgākais cilvēks pasaulē. Ilūzija, ne??? Kā jau teicu, tā ir cilvēku daba, kuru nav iespējams izmainīt. Un ne jau visi cilvēki ir tik kaprīzi, kā šķiet... ir arī diezgan pieticīgi cilvēki, kam nav galvenā popularitāte, statistika, apģērbā slavenākie brendi un glaunākais auto.
Bet, ko gan es cenšos apmānīt, tāda ir cilvēku daba, cilvēks neprot novērtēt to, kas viņam ir. Nekad dzīve nešķiet pietiekami laba. Tiešām maz cilvēkus zinu, kas būtu pilnībā apmierināti ar savu dzīvi. Nē, laikam jau pareizāk būtu teikt- nezinu nevienu cilvēku, kas spētu priecāties par to, kas viņam ir, negaužoties par to, kā viņam nav un patiesībā bez tā var ļoti labi iztikt. Protams, arī pati esmu tāda, kas bieži vien čīkst par sīkumiem, vai vēlos iegūt savā īpašumā tādu lietu, kas manu dzīvi nepadarītu laimīgāku, bet kamēr šī lieta nav, tikmēr prātā sēž doma, ja man šī lieta būtu, būtu pats laimīgākais cilvēks pasaulē. Ilūzija, ne??? Kā jau teicu, tā ir cilvēku daba, kuru nav iespējams izmainīt. Un ne jau visi cilvēki ir tik kaprīzi, kā šķiet... ir arī diezgan pieticīgi cilvēki, kam nav galvenā popularitāte, statistika, apģērbā slavenākie brendi un glaunākais auto.
Bet... ir cilvēki, kas domā ka es esmu tā iedomīgā, tomēr tas ir maldīgs iespaids un patiesībā skumji, ka cilvēki spriež tikai pēc interneta vai ārējā izskata. Patiesībā esmu ļoti pieticīga, jauka un galvenais - labs cilvēks. Esmu radošs cilvēks, jo protu vecām, sen aizmirstā lietām piešķirt jaunu elpu.
