Pēdējā laikā kaut kā nerakstās. Uzspiežu rakstīt jaunu ierakstu, uzrakstu pāris rindiņas un saprotu, ka nē, šodien nebūs. Nav īsti ko teikt un nekas tāds manā dzīvē nav noticis. Kaut gan ir pavisam vienkāršs izskaidrojums, laika trūkums un lielais nogurums pēc skolas un citām lietām.
Aizgājušās brīvdienas pavadīju Spīķeru koncertzālē. Sākumā ļoti čīkstēju, ka dēļ tā bija jāatceļ visi savi brīvdienu plāni, bet nu neko darīt, reizēm nepieciešamas upurēties kāda laba mērķa dēļ. Vismaz tagad ir prieks, ka vēl 2 dienas nostrādātas un gaidu 5dienu, kad varēšu atpūsties un aiziet kur paballēties, jo gluži vienkārši gribās iziet sabiedrībā, ar kādu no sirds izrunāties un noraut jumtu. Un jā, protams, gribās iepazīties ar jauniem cilvēkiem. EHHH... un ja runā par jauniem draugiem utt., tad man ir nedaudz skumji, jo kārtējo reizi iepazīstoties ar kādu patiešām jauku cilvēku, nākas vilties. Bet ne jau tajā cilvēka, bet gan faktā kā tādā, ka paši foršāki cilvēki aizbrauc prom no Latvijas. Es zinu, ka viņš neizbrauks prom pavisam , tomēr visbiežāk tas ir tikai sākums. Un nākamreiz jau aizbrauks uz ilgāku laiku. Laikam jau esmu viena no tiem retajiem cilvēkiem, kas vēlās palikt Latvijā un saskata šeit kādas iespējas. Vienīgi pastāv varbūtība, ka gribēšu aizbraukt uz Angliju vai kādu citu valsti, lai iemācītos valodu un nopelnītu naudu sākumkapitālam (savam nākotnes plānam). Bet mērķi sasniegt un īstenot viennozīmīgi gribu te pat Latvijā.
Pārlasot to, ko tikko uzrakstīju saprotu, ka NĒ, tomēr nav man iedvesmas rakstīt. Kaut kas īsti nav. Bet laikam jau tā ir normāla parādība, ka katrai lietai ir nepieciešama pauzīte. Gluži kā divu cilvēku attiecībās...
Mjaa, attiecībās gan man neiet, jo vēl projām uzķēros uz vecajiem trikiem. AAAAAAAAAAA, bet ko darīt, ja prāts ar sirdi cīnās kā vien var? Vienu brīdi es visu aizmirstu, par neko nedomāju, vienkārši baudu dzīvi, bet jau nākamajā gremdējos pagātnē un saprotu, ka kāds cilvēks man pietrūkst. Un ko lai dara? Es tiešām nezinu, jo man šķiet, ka uz šādu jautājumu nav īsti atbildes. Mīlestība ir kas neizdibināms, un nav izskaidrojams kas otrā cilvēkā tik ļoti pievelk. Jo tas nav tikai izskats un raksturs, jo raksturs nebūt nav no tiem pašiem labākajiem tam cilvēkam, par kuru reizēm domāju. Un man ir žēl, ka sanāk uzmest cilvēkam, kas manis dēļ ir gatavs uz visu, kas mani ļoti atbalsta un saprot. Bet jā, tāda nu ir tā dzīve, kad kāds sāpina mūs un kādu sāpinām mēs paši. Labi beigšu rakstīt par šo tēmu, lai vēlāk nenākas nožēlot.
