Sorry, bet arī šoreiz pozitīvisma nebūs. Pēdējo dienu notikumi ir pārāk skumji, lai es rakstītu ko smieklīgu un pozitīvu. Tas tikai būtu pretrunā ar to kā es jūtos un jūtos es briesmīgi.
Uzzināt par kāda mīļa cilvēka nāvi ir briesmīgi. Ir sajūta, ka pasaule apstājās, ka viss kas apkārt eksistēja pēkšņi vairs nav. Ir grūti sadzīvot ar domu, ka nevari vairs tam cilvēkam piezvanīt, uzrakstīt vēlā vakara stundā vēstuli un sagaidīt uz to atbildi, doties satikties un kopā baudīt mirkli. Pēkšņi viss pašsaprotamais vairs neliekās tik pašsaprotams. Un ziniet kas mani salauž vēl vairāk? Kad man bija slikti, šis cilvēks man rakstīja tā- Būs labi! Galvenais, smaidi, un pasaule uzsmaidīs Tev! Tu dzīvo, un tas jau vien ir daudz.
Tie vārdi, Tu dzīvo, un tas jau vien ir daudz, tagad skan daudz spēcīgāk kā jebkad agrāk. Pēteris novērtēja dzīvi, un tagad kad man būs skumji, vienmēr atcerēšos šo teikumu. Dusi saldi, Peech un atceries, ka nekad Tevi neaizmirsīšu un patiesībā šo 7 gadu laikā, kopš ar Tevi sāku kontaktēties, neesmu Tevi nekad aizmirsusi, kaut arī uz laiku mūsu kontakts bija zudis. Svarīgi ir tas, ka pēdējā laika tas bija atjaunojies.Mīlu.
Tāda nu ir tā dzīve, nekad neko nevar paredzēt, tāpēc jau šīs pašsaprotamās lietas (tajā skaitā cilvēki, kas gan nav lietas) ir jānovērtē.Jo diemžēl nekad mēs nevaram zināt, kas mūs sagaida nākamajā dienā. Paredzēt pat nevaram kas notiks pēc 5 minūtēm. Dzīve tik tiešām paskrien ļoti ātri, to vajadzētu piepildīt ar vairāk skaistiem brīžiem. Izmantot katru iespēju, ko dzīve mums sniedz. Varbūt es tagad visu rakstu tik salkani un banāli, bet tiešām, es sāku apzināties ko nozīmē dzīvot, kas tad ir tā DZĪVE! Ka tā nav tikai mājas, skola un ballītes.Dzīve ir kas vairāk, tajā skaitā ciešanas,no kurām diemžēl neizbēgt.
Manas sajūtas ir sajūtamas šeit:
Dziesma Pēčam <3 allowfullscreen="" frameborder="0" height="315" iframe="" p="" patika="" src="http://www.youtube.com/embed/5pfCfCd3r8U" terim="" width="560">
