Dažreiz...

Es pat nezinu, kāpēc šeit esmu atgriezusies. Biju pieradusi jau pie domas, ka mans blogs ir „miris” dabiskā nāvē. Ka tie laiki, kad gribējās visiem pastāstīt, ko jūtu, ko pēdējā laikā esmu piedzīvojusies un pateikt kādas ir manas domas, par dažādām dzīves situācijām ir pagājuši. Ka pietiek izteikt savu viedokli, domas Twitteri ar 140 zīmju palīdzību! 

 Bet šodien jūtu tādu kā smagumu sevi, ka nespēju ne pamācīties, ne nosēdēt mierīgi pie televizora. Uzliku fonā The XX koncertu no Positivus`13 un rakstu. Vismaz cenšos! Lai gan visticamāk viss aizies pašplūsmā, kā jau parasti! Vēl projām man šķiet, ka esmu fucking vienīgais cilvēks uz zemes, kas domā pavisam citādāk. Es domāju par tādām lietām, par kurām visticamāk neviens nekad nav aizdomājies, vai arī reti par ko tādu iedomājās. Man nav nekādas novirzes, jo būt citādākai, domāt citādāk nebūt nenozīmē, ka esi sliktāks, ka esi jucis, tomēr reizēm jūtos vientuļi, jo ir sajūta, ka neviens mani nesaprot. Nē! Es netaisos tagad čīkstēt, ka neviens mani nemīl, neviens mani negrib. Vienkārši man ir savi uzskati par to, kādai ir jābūt dzīvei un kā to būtu, jādzīvo. Man ir apnicis, ka visa dzīve ir ielikta kaut kādos noteiktos rāmjos un ka nekad tā īsti nevari justies 100% brīvs! Es gribētu kādu rītu pamosties un saprast, ka man par neko nav jāuztraucas. Man nav jādomā par to, kāda es būšu citu acīs, kas man būs mugurā. Par to, kas ir labs vai kas ir slikts! Iespējams, daudzi tagad nodomās, tāda jau ir mana ikdiena, es jau par tādiem sīkumiem nemaz nedomāju, neuztraucos. Bet mēs nemaz paši nepamanām, kā patiesībā apkārtējā vide mūs ļoti ietekmē. Ka mēs esam tādi kā magnēti uz zemeslodes, kurus jeb kurā brīdī var izkustināt no vietas. (Es to domāju emocionālā nozīmē) Vēl bieži esmu aizdomājusies par to, ka mēs cilvēki neapzināti vai apzināti, kas to lai zina, esam sašķiroti pa grupām. Nu neesam mēs visi vienlīdzīgi, NEESAM! Tā jau ir tā skumjā patiesība. Viens visu savu dzīvi ir kādam kājslauķis, bet cits peldas šampanieti. Un šādos brīžos gribās teikt tikai vienu, kur pie velna ir taisnība? Protams, būs tādi, kas uzskata, ka pats jau savu dzīvi veido, tādu, kādu vēlies. Bet, vai Tu pats izvēlies savus vecākus, valsti, kurā piedzimsti? Tagad pat dzīvodams mazā Latvijā tiekam šķiroti, Rīdziniekos un Pāķos! Un vai tāpēc tagad citi ir sliktāki un viņiem jāmaksā vairāk? Protams, paši jau arī ietekmējam savu dzīvi. Ir taču izvēle, strādāt, mācīties, veidot ģimeni, vai klejot apkārt pa dzīvi bez mērķi un vienkārši nodzerties. Bet šoreiz es nedomāju par šādu situāciju, lielākoties par to, ka ne visiem dzīve ir bijusi tik dāsna. Citiem pat tā atņēmusi redzi, dzirdi utt., bet tas jau cits stāsts...

 Un, tieši dēļ šīs nevienlīdzības, kas pasaulē pastāv, rodas ļauni, skaudīgi, slikti cilvēki, kas darot sliktas lietas, cenšas atriebties citiem (kuri visbiežāk nav vainīgi) par to, ka dzīve viņus nav pietiekami „apdāvinājusi”. Ir labi, ka esam dažādi cilvēki, bet nav patīkami, ka tiekam šķiroti kā tādi atkritumi. Turklāt jau no paša dzimšanas brīža! Tās bija manas vispārējās pārdomas, par ko domāju bieži! Bet, diemžēl neviens neko šādā sakarā nevar ietekmēt. Vienīgais ko mēs cilvēki varam darīt, ir domāt ne tikai par sevi, bet arī citiem. Saprast, ka ja cilvēkam nav tas piektais aifons, viņš nebūt nav sliktāks. Un te nu lūk ir pierādījums, ka IDZĪVO STIPRĀKAIS, jeb tas, kuram dzīve ir vairāk paveicies!!!

 Bet tagad neliela atkāpīte no šīm vispārējām pārdomām. Samērā nesen sastrīdējos ar kādu cilvēku, kuru uzskatīju par sev tuvu cilvēku. Kuram uzticējos un kuru savā veidā mīlēju. (Nesākšu jau rakstīts par to, kas ir mīlestība) Šīs cilvēks manī viesa lielu uzticību, bet tad kādā „jaukā” dienā viss pagriezās pretēji. Sekoja bezgala liela vilšanās, kura vēl projām iekšēji manī mīt. Un tad es sāku domāt par to, vai ir iespējams tā vienkārši izsvītrot kādu cilvēku no savas dzīves, ja tev viņš ir ko nozīmējis? Tā vienkārši no zila gaisa! Es necentīšos tagad ķidāt, kas slēpjas tur apakšā. Vienkārši aizvien biežāk saprotu to, ka ir tik ļoti VIEGLI sabojāt ar kādu cilvēku attiecības, bet Tu nekad nevari zināt, varbūt tieši tas cilvēks, kuru izsvītroji no savas dzīves būs vienīgais cilvēks uz zemes, kas tev kādā grūtā, ekstrēmā situācijā palīdzēs. Ir vērts par to padomāt!
 Un te atbilstoš klips un dziesma, kas man jau ilgu laiku galvā skan! Klipu ir vērts noskatīties, jo tas parāda to, kā mēs šķirojam cilvēkus!