Reiz dzīvoja meitene,kurai bija puisis. Viņa viņu neprātīgi
mīlēja un viņš viņu tāpat. Viņi nevarēja iedomāties dzīvi viens bez
otra .Vienu dienu meitene smagi saslima un viņa tika ielikta
slimnīcā. Meitene uzzinādama, ka viņai ir smaga slimība ar sirdi un, ka
viņa tikai izdzīvos, ja viņai pārstādīs sirdi, viņa to neteica draugam,
jo negribēja, lai tas uztrauktos. Katru dienu viņa sapņoja ieraudzīt
viņu,just viņa elpu, pieskārienus, lūpas, rokas un visu pārējo, kas ar
viņu saistīts, bet tas nebija iespējams. Viņai tika izdarīta operācija
un viņa izejot no slimnīcas, pirmais ko darīja bija, uzzvanīja
savam mīļotajam, bet viņu sazvanīt nevarēja. Viņa iegāja mājās,
pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kāds nedabisks klusums, tukšums,
kaut kas pazudis un viņa ieraudzīja pie ledusskapja zīmīti - "Es vienmēr
būšu tev blakām, kaut vai mana sirds pukst tevī! "
Stāsts jau skaists, bet vienā laikā arī skumīgs, jo meitenes sapnis nepiepildīsies, un puisi vairs nesatiks. Toties, puisis ir dāvājis viņai dzīvību. Šīs stāsts jau vairāk liekās kā filmās, jo neticu, kad kurš katrs būtu gatavs adot savu dzīvību mīļota cilvēka dēļ. Īpaši jauni.
