Labiem cilvēkiem vairāk sāp

Kāpēc vienmēr notiek kaut kas slikts ar tiem labākajiem cilvēkiem? Vai tiešām tas ir taisnīgi? Tā vien šķiet, ka arī Dievam nav vajadzīgi tie sliktie. Šodien Kristīnei ir sāpīte, tieši tāpēc jau uzreiz brīdinu, ja Tev kas nepatīk, neturpini lasīt šo ierakstu. Pašam būs vieglāk..

Jā, šoreiz es pieminēju arī Dievu, bet ziniet, es ticu, ka ir kāds augstāks spēks. Es Dievu neiedomājos kā mazu, sirmu onkulīti, kas dzīvo debesīs, bet gan to, ka Dievs ir mums visapkārt. Es neeju uz baznīcu, lai kādam apliecinātu savu ticību, jo ticība ir manī. Tā pat es ticu liktenim, tomēr uzskatu, ka to ir iespējams mainīt, un to, ka savā ziņā mēs katrs pats esam atbildīgs par savu likteni, paši mēs to veidojam. Mums vienmēr tiek dota izvēle pa kuru ceļu iet, tad arī liktenis reizem izspēlē ar mums jokus. Nē- bet es necetīšos šodien baigi filozofēt, man jau pietika ar to, ka uzrakstīju eseju filozofijā par brīvību. Šoreiz bēda ir dziļāka. Esmu noraizējusies par kādu sev mīļu cilvēku, radinieku, ko ļoti iespējams vairs nekad neredzēšu, jo diemžēl, slimība ir stiprāka par pašu cilvēku. Es cenšos tomēr saglabāt cerību, ka viss būs labi, bet nu, reizēm ir labāk skatīties rūgtai patiesībai acīs. Šis cilvēks tiešām ir ļoti labs, sirsnīgs un man mīļš un tas man ļoti sāpētu, ja vairs nebūtu iespēja pat atvadīties.

Skumji ir tas, ka 1dien mani vecāki bija aizbraukuši ciemos uz slimnīcu, bet es netiku, jo braucu uz kalnu. Nebūtu jau arī pareizi tagad sevi vainot, tā es sevi tikai vairāk sāpinātu. Tāda nu ir tā dzīve, nekad neko nevar paredzēt, viss notiek tik pēkšņi. (Nobira asariņa) Es šo cilvēku mīlu, bet pats jocīgākais ir tas, ka es domāju arī par to, ka man vismīļākam cilvēkam (manai omai) sāpētu vēl vairāk, ja šim cilvēkam būtu jāaiziet. (Šajā brīdi aptrūkās ko teikt... pārdomas). Klausos tagad Prāta Vētras dziesmu- Tur kaut kam ir jābūt. Īpaši paliek atmiņā vārdi- viss kas notiek, notiek uz labu. Bet, vai šādā situācijā, man tas liktos labi? (ievelku elpu), lai cik skumji to teikt, galvenais, lai šim cilvēkam nav jāizjūt lielas sāpes, reizēm tā pat ir labāk... Tā pat kā saka, katram mākonītim ir zelta maliņa. Tad nu es centīšos ticēt, ka viņa izšķepurosies! Tur kaut kam ir jābūt
Es tak jūtu
Tur kaut kam ir jābūt
lai ar' kas tas būtu
Ja viss, kas notiek
notiek uz labu
tad kaut kam tur ir jābūt
pastiepies un dabū ........P.S. Labiem cilvēkiem vairāk sāp! Es to domāju tā, ka labi cilvēki domā ne tikai par sevi, bet arī par līdzcilvēkiem. Viņiem sāp arī viņu tuvinieku, draugu problēmas, bēdas, tieši tāpēc arī labiem cilvēkiem vairāk sāp. To nevajadzēju tieši uztvert.

(Cerība ir vienīgā, kas silda pašlaik manu sirdi)Es ceru, ka drīzumā sekos labas ziņas, kad Kristīne būs priecīga! Priecīga būšu tad- nu Jūs jau paši saprotie..

ticu, ceru ...♥

Rīt man ir pēdējā diena šogad skolā. Godīgi sakot pat neticās, bet laiks tiešām skrien ļoti ātri. Arī janvāris būs diezgan brīvs, ja neskaita to, ka būs kādi 3 vai 4 eksāmeni. Pagaidām par viņiem vēl nedomāju, vismaz šodien nē. Šodien jau tā rūgtums sirdī, smaga galva, skumjas acis... Rīt man skolā ir Ziemassvētku balle, bet es neiešu. Man nav kleitas, lai gan tas nav vienigais iemesls, godīgi sakot, man nemaz nav vēlēšanās iet. Nezinu kāpēc, bet nu, šoreiz nevēlos. Lai jums visiem jauks vakars!