Šodien diemžēl pienāca zvans, ko baidijos saņemt. Tas viss notika tik pēkšņi, tas visus mūs ir satriecis. Šādā mirklī ir grūti atrast vārdus, tie paliek mūsos, klusē un lūpas tos negrib izrunāt.Katram reiz būs mums jāaiziet, bet samierināties ar kāda zaudējumu, ir ļoti, ļoti grūti. Mēs negribam pieņemt to, ka kāds mums tiek atņemts. Es raudu!
Nespēju iedomāties, kā to uzņems mana oma. Šķiet, ka šogad Ziemassvētki mums nebūs, tas ir pārāk pēkšņi un negaidīti. Rūgtums sirdī ir tik liels. Viss ko es varu, aizdegt svecīti par aizgājušo.
Viņa bija ļoti labs cilvēks, vienmēr smaidija, ļoti mīļa un jauka! Kad brauca ciemos pie mums, vienmēr atveda ko garšīgu, atveda prieku.
No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas,
Turp, kur tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpe, rūpes un bēdas.
Kas smagāks vēl var būt, pa dzīves taku ejot,kā atdot zemei to, kas sirdij tuvs un dārgs… Mums visiem Tevis pietrūks
Dusi saldi :(
