Rakstīšu lēni, jo zinu, ka ātri nemākiet lasīt:DD

Bērnība- viens no skaistākajiem dzīves posmiem. Sākot ar pirmo sperto soli, beidzot ar skolas absolvēšanu. Un kā gan bez simpātijām, pirmajiem kreņķiem un šķietami salauzto sirdI. Vakar vakarā pirms miega pāršķirstīju savas vecās dienasgrāmatas, ko rakstiju apmēram 10-13 gadu vecumā. Tiešām bija interesanti palasīt un pakavēties atmiņās. Īpaši sadaļā "puiši";D

Mana pirmā simpātija bija 3 vai 4.klasē. Protams, tas bija bērnudārzu līmenī. Mani raustija aiz bizēm, bet es specjāli spēlēju fiškas, ka tik lai izpatiktu. Smieklīgi to visu atcerēties, īpaši to dienu, kad mums bija klases vakars un laimes spēlē tas puisis kurš man patika izvēlējās mani. Tad laikam biju pārlaimīga. Bet otrā lielā simpātija man bija kādos 12-13 gados. Puisis vārdā Kārlis.. Vēl projām atceros viņa blondos, garos matus. Tieši par viņu man visas klades pilnas pierakstītas. Ar daudz mīļiem vārdiem. Nezinu ko varētu nocitēt, bet nu visur bija rakstīts, cik ļoti viņš man patīk, cik viņš ir skaists utt. Man pat ir palicis dzejolītis, ko viņš man atrakstija, pirms miega- Kad galviņu uz spilvenu liksi, tad pie saldiem sapņiem tiksi. Nu Tev brienot sapņu taku, es ar labunakti saku! Šie vārdi man tik ļoti iespiedušies atmiņā. Viens no mīļākajiem pantiņiem. Ar šo puisi man gan nekas nesanāca, jo tajā laikā biju pārāk kautrīga. Man bija bail sākumā pat pieiet klāt, kaut gan simpātijas toreiz bija abpusējas un nezināju nemaz, ka manis dēļ viņš bija pasūtijis savu meiteni. Ha, Kārli, ja nu gadijumā šito lasi, tad zini, ka man ir diezgan smieklīgi to visu atcerēties, atmiņas ir tikai tās labākās! ;D Un būtu pat interesanti kādreiz kopā patusēt, jo ticu, ka esi jauks cilvēks!

Protams, šīs pirmās simpātijas arī sagādāja asaras, bet tagad to atceroties tiešām nav nekāds rūgtums sirdī, jo tas jau bija tik sen un tā jau nebija nekāda lielā mīlestība. Ieķeršanās, pieķeršanās...sauc kā gribi! Man patīk, ka uz manas dieansgrāmatas pirmās lapas ir rakstīts- cilvēkiem ar vājiem nerviem nelasīt... ;D kaut gan nekas īpašs jau tur nav. Izrādās man arī bērnībā ir bijuši 2 vīri, laikam tad bija stilīgi ķipa apprecēties... mēs ar Kaspariņu apprecējāmies skype. Jā, Kaspars arī bija tas, kas man agrāk ļoti simpatizēja, bet sen par viņu neko neesmu dzirdējusi. Un trakums, pašķiru lapu tālāk, tur ir mana bilde ar pagariem nagiem. Nagi ir ļoti smuki, bet netipiski man. Gan jau ka kkādi pielīmejamie sūdi...

Atmiņas- dārgākais kas mums ir. Jo, ja mēs nespētu atcerēties savas dzīves notikumus, bērnību, tad noteikti iekšā būtu tāda tukšuma sajūta... man pašai bija jauki pakavēties atmiņās. Uzlikšu kādu dziesmu, kas man atgādina šo laiku-

Jā, tajā laikā vairāk klausijos kaut ko tādu ... un ja nemaldos Kārlim šī dziesma bija sk8 video, tāpēc arī atgādina to laiku!
+
Šodien visas dienas garumā man ir ļoti labs garīgais, pat nezinu kāds ir iemesls, bet nesūdzos. Pašai prieks ka tā. ;] Un vēlreiz bučas Lindai dzimšanas dienā. ;*