Uzticība- šķiet ka šī ir pēdējā laikā viena no sasāpējušākajām tēmām. Nav jau tā, ka nav cilvēku, kuriem nevarētu uzticēties, tomēr arvien biežāk nākas izvērtēt to, ko katram no pazīstamajiem cilvēkiem drīkst stāstīt, bet ko labāk paturēt pie sevis. Ir jārēķinās ar to, ja kādam esi apsolijis, apzvērējis neko neteikt (neizpaust otra cilvēka lielāko noslēpumu), ka var pienākt diena, kad sastrīdies ar šo cilvēku, tomēr Tev nav tiesības noslēpumu atklāt citiem.. ja nu tomēr to dari aiz dusmām, tad esi diezgan vājš cilvēks... Protams, kā jau vienmēr piebildīšu, mēdz būt arī izņēmumi!
Kā var uzticēties cilvēkam, kurš ir pa laikam Tevi piekāš? Kas Tevi iedrošina uzticēties, bet tajā pašā laikā jau kuru reizi to visu sagrauj. Tie kas mūžīgi citus sāpina, kaut ko apsolot, bet to apsolīto neizdara, ir vāji cilvēki (kas, manuprāt, jau paši netic saviem vārdiem, ko citiem mēdz sacīt). Kā gan tādus cilvēkus varētu uzskatīt par stipriem, ja pat savu solijumu nespēj turēt... Vienalga solojums ir liels vai mazs, tas pat varētu būt pavisam mazs, tomēr arī dēļ tāda vari pazaudēt otra cilvēka uzticību. Sāpīgi jau ir tas, ka tā nav pirmā reize, līdz ar to tas liek aizdomāties, kur ir garantija, ka šoreiz būs citādāk? Skumji! Tu nanu uzticību esi zaudējis, būtu jānotiek brīnumam, lai izdarītu to, ko soli jau veselu mūžību.
