Vienīgais līdzeklis, kā gūt panakumus,- censties but tam, kas esi...

Kā man nepatīk cilvēki, kas runā tikai par citiem, tas tur tāds un šitāds. Protams, es neesmu svētā un arī reizēm apspriežu kādu citu cilvēku, kādu arī sanāk aprunāt, tomēr to daru ļoti reti. Labprātāk es paklusēju un savas domas atstāju pie sevis. Stulbākais ir tas, ja mūždien par citiem runā to sliktāko, kaut gan tajā pašā laikā pats uz neko labāku neesi gatavs, neko lielāku neesi paveicis. Arī tā man šķiet ir cilvēka vājuma izpausme. Vakardien ejot pa centru novēroju to, ka uz mani skatās katrs otrais cilvēks un man tas ļoti sāka kaitināt. Es nevēlos būt tāda kā visi, jo es zinu, ka tāda nemaz neesmu. Līdz ar to man patīk atšķirties arī ārēji, jo tā ir mana personība un es nebaidos to izpaust arī ārēji. Mans mērķis nekad nav bijis izlekt citu vidū, bet to, ka es neesmu pelēkā pele, to gan es zinu! Man vienkārši riebjas latviešu attieksme, skatiens. Ārzemēs var justies pavisam brīvi, vilkt mugurā ko vēlies un pretī nākošais cilvēks Tev uzsmaidīs...

Vārnas nebiedē putnu biedēkļa izskats, bet gan apziņa - atrasties tāda radījuma sabiedrībā, kuram galvā smadzeņu vietā ir salmi. Nu ko, šie vārdi liek padomāt?!! Es nebaidos atšķirties un nemaz nejūtos kā putna biedēklis, es vienkārši nevēlos būt tas radījums, kam smadzeņu vietā ir salmi.
Ecāā, šodien sāku strādāt pie nopietna darba, cerams tas nesīs man lielākus augļus. Katrā ziņā ir vērts pamēģināt, visi trumpji ir jāizmēģina...