Šonakt man bija izmisuma pilns sapnis. Sapņoju, ka mans sunītis mirst un es izmisīgi cenšos viņam palīdzēt. Visu laiku nāk prātā tās skumjās acis, kas lūkojās manī, ar tādu sirsnību un mīlestību. Un tad nakts vidū pamodos un nesapratu, vai tā ir realitāte, nesapratu vispār kas notiek un tad atapos, ka mans sunīts jau nomira pirms 2 mēnešiem... Bāc, kā man Tevis pietrūkst, bez Tevis šī vasara nebūs bijusi tik jauka, man pietrūkst tas, ka ejot pie omas Tu vienmēr skrēji man pretī, nolaiziji seju. I love you so much!
