Beidzot esmu vesela, angīna veiksmīgi izslimota. Tagad jāsāk kalt plānus atlikušai vasarai, jo tomēr negribētos to atlikušo laiktu tā vienkārši atsēdēt. Kaut gan vairs nav noskaņojums mega lielām ballītēm, vairāk domāju par rudeni, par saviem plāniem un tā!
Un es gribu sniegu, jā tik tiešām gribu sniegu! Es tomēr mīlu ziemu vairāk kā vasaru. Tāda ir mana stihija, ziema, kalni. Par kalniem labāk vispār nerunāt, tos es mīlu visvairāk. Diemžēl Latvijā tādu nav,mums ir tikai pauguri, par kuriem pāris reizes gadā sanāk pašļukt, un tas arī viss.
Labi, patiesībā šodien nav garīgais ko rakstīt, tāpēc nemocišu sevi. Ar laimi ir tā pat kā ar sniegavīru. Tu to uzcel, bet vienmēr pamanās kāds to nojaukt.( Šodien ļoti par to aizdomājos, mjaa iz dzīves).
