Ir zaudējumi, pie kuriem nekad nepierod,
Kurus nekad neaizmirst,
Lai gudrais prāts saka, ko sacīdams.
Sirdij ir savi iemesli,
Kas prātam nepieejami…
Šodien tomēr vēlējos pieminēt Kārli savā blogā, jo mans blogs ir mana atmiņu lāde, kur glabājās visneaizmirstamākās emocijas, visdziļākās sāpes un lielākā laime. Paldies Tev Kārli vien par to, ka biji kā piemērs mums visiem. Un gribētos teikt, ka ne jau tikai izcilu hokejistu esam zaudējuši, bet arī izcilu cilvēku, tēvu, dēlu, brāli un, protams, draugu. Dusi saldi.
Un vēlētos ko piebilst visiem tiem heiteriem, kas heito tos, kas tagad sēro. Diemžēl tā dzīvē ir iegājies, ka vienīgi pēc cilvēka nāves mēs apzinamies to, cik daudz mums nozīmē otrs cilvēks. Un es nenosodu cilvēkus, kas publiski izrāda savu sāpi, kas patiešām sēro, drīzāk nesaprotu tos, kas šādā situācijā spēj pateikt ko stulbu vai aizvainojošu. Sēro visi, arī tie, kas par Kārļa Skrastiņa vareno karjeru, labo sirdi iepriekš nezināja. Respketējam viens otru.
MĒS TEVI MĪLAM DZELZS VĪR! <3 R.I.P
