Pēdējā laikā manī ir tik liels tukšums, ka nezinu ko rakstīt, it kā daļa manis būtu pazudusi vai kaut kur nomaldījusies. Agrāk es varēju rakstīt stundām ilgi, pat reizēm naktī cēlos, lai piefiksētu kādu labu domu. Sajūta, ka sāku noslēgties sevī, bet man nepavisam tas nepatīk. Ir brīži, kad gribās iziet ārā un visas savas sajūtas izkliegt, nu tā no sirds, lai paliek vieglāk... Un ne jau tāpēc, lai citi zinātu kā es jūtos, jo lielākai daļai nemaz tas neinteresē. Patiesībā mūsu ir tik daudz, ka nav iespējams visus pamanīt. Pamanīti tiek tikai tie cilvēki, kas vai nu dzīvē sasniedz ko ievērojamu, varenu, vai arī tie, kas mīl darīt stulbības, kas patiesībā izceļas ar savu stulbumu.Šodien braucot mājās no skolas, kā jau vienmēr sēdēju autobusā (tāds prieks gan nenotiek vienmēr) klausījos mūziku un skatījos pa logu. Skatījos uz cilvēkiem, cilvēku sejas izteiksmēm, apģērbu. Man patīk pavērot cilvēkus no malas, jo paši jau sevi neredzam no malas. Katram no mums ir sava gaita, kas tāds, kas nevienam citam cilvēkam nepiemīt. Arī patīk pavērot cilvēka apģērbu, tas nekas, ka Rīgā katram 3 ir gandrīz viens un tas pats, tomēr ir cilvēki, kas īpaši atšķīrās un izceļas. Man patīk cilvēki, kas spēj būt interesantāki nekā citi, varētu teikt pat neparasti. Bet ne jau dīvaini. Protams, katram no mums piemīt arī kāda sava dīvainība. Es vienkārši novērtēju tos cilvēkus, kas māk un uzdrīkstas būt paši un nedomā par to, ko citi teiks, domās... Turklāt to jau ļoti labi zinām, ka bieži vien tiek nodirsti tie cilvēki, kas patiesībā ir diezgan populāri un pieprasīti. Nodirsti tā tīri vien aiz skaudības. Bet nu ko gan var gribēt dzīvojot Latvijā, ja vismaz 70% iedzīvotāju ir aprobežoti...
Staigājot pa Stokholmu jutos pavisam brīvi. Cilvēki ir smaidīgi, daudziem ir savs stiliņš. Jā, un Zviedrijā vienozīmīgi ir daudz blondu cilvēku. Tas laikam tāpēc, ka gandrīz uz katra stūra ir pieejama frizētava. Nu Jūs sapratāt, nejau blondi tādā ziņā, bet vienkārši daudz smuku, blondu cilvēku. Es nesaku, ka man nepatīk Latvieši, tā jau arī gluži nav, vienkārši riebjās tā attieksme.
Un paldies Normītim par ieskatu Zviedrijas dzīvē un vispār daudz interesantu esmu uzzinājusi par šo valsti. I love swedish boys. Hehe :D
Un kā ar mīlestību? Par šo tēmu laikam vispār negribās rakstīt. Laikam jau vienkārši jādomā tā, visam reiz pienāk savs laiks, pagaidām jāsamierinās ar vidažādākajiem sarežģījumie, vilšanos utt. Vienīgā mīlestība, kas pašlaik manī mīt, ir mīlestība pret ģimeni, draugiem un apkārtējo vidi. Protams, arī mīlestība pret saviem hobijiem./Žēl, ka Tu tā, vieglprātīgi. Varēja viss būt skaisti/
Pilnīgi viens es dodos pie tevis
Pilnīgi viens , Pilnīgi viens
`
vienalga ka neredzamies
vienalga ka netiksimies tik drīz
vienalga ka esam kur kurais
vienalga ka attālums šķir
kaut salas un jūras starp mūsu miesām
kaut runājam dažādās valodās
kaut ilgi tur būšu tālu projām
es vienmēr
vienmēr
vienmēr nākšu atpakaļ
pieturi mani sev klāt
pieturi mani sev klāt
pieturi mīļais vēl kamēr ir ko
pieturi mani man sāp
