Jau novembris, pēc tam decembris un gads atkal jau cauri. Reizēm ir sajuta, ka neko savā dzīvē nepaspēšu lielu, nozīmīgu paveikt, jo dienas turpina skriet arvien ātrāk. Man ir savi mērķi, kā jau katram cilvēkam, tomēr tas nav vienas dienas laikā sasniedzams, pat ne gada laikā. Gribētos uz kādu periodu apstādināt laiku, iegulties gultā un neko nedarīt. Rast jaunus spēkus un domas. Varbūt pietiktu ar vienu dienu, tomēr mani tas nomāc, ja sēžu mājās un neko nedaru. Es nevaru uzkrāt jaunus spēkus, ja vienmēr ir iekšējs pārmetums, ka bezjēdzīgi pavadu dienu. Jādzīvo tak tā, it kā šī diena būtu Tava pēdējā. Bet ko padarīt, ja reizēm esmu tik sīkumaina. Man laikam ir vienreizējs raksturs. Katrā ziņā nav tas sliktākais, patiesībā tas ir ļoooooti labs, vienīgā problēma ir tā, ka pārlieku sevi ierobežoju un bieži par zemu novērtēju. Tomēr ar to var tikt galā.Patiesībā nav jau nekas LIELS, ko stāstīt. 4dien Routa66 bija laba ballīte, bija jauki kārtējo reizi sapazīties ar foršiem cilvēkiem un satikt sen neredzētus draugus. Brīvdienas tika labi pavadītas, tikai daudz kas bija jāizdara, ka Ādažiem laiks diemžēl nesanāca. Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, es centīšos laboties un biežāk ko ierakstīt, bet tagad man tiešām nav laiks, daudz kas vēl jāpaveic!
_
AAAA, vakar sacepos par to, ka visu kas man patīk, to pārstāj ražot. Vai tas ir normāli, forši tā darīt? Vienīgā nagu laka ko mēdzu krāsot vairs Drogās nav, pēkšņi kaut kādas citas parādījušās vietā. Matu krāsā, kuru beidzot biju atradusi tādu, kas maniem matiem der, jau nedēļu nav manīta, galvenais ka neviens tonis šai firmai. ;/ Tas mani apbēdina. Tā pat bija arī ar manu mīļāko kausēto sieru ar ceptiem sīpoliem un 3 siventīņu maizītēm.. FML! Ok, protams, tā nav traģēdija, bet tomēr nepatīkama situācija.
