Vēl projām nesaprotu, kas notiek, bet saskumdināja mani tas ļoti. Nekad neesmu izpratusi vārdus "kaut kas sačakarējās". Sačakarēties var kāda lieta, var izjukt plāni, saplīst kaut kas, bet visam ir kāds pamats. Vai nu līme neiztur, vai nelabvēlīgi laika apstākļi, bet ne jau bez iemesla var tā mainīt attieksmi!Reizēm šķiet, ka esmu pārāk naiva, jo ticu, ka pasaulē vēl eksistē labais, labestība, ka to ir iespējams vairot un ka viss ir iespējams, ja vien to ļoti vēlās, bet tā no sirds. Es tiešām nezinu vairs ko domāt, teikt... patiesībā es jūtos it kā es būtu uzzīmējusi pasakaini skaistu zīmējumu, bet te pēkšņi vējš man viņu aizpūta prom un sabojāja. Un tajā zīmējumā esmu ieguldījusi patiesas emocijas, mīlestību. Ticiet man, ja ko tādu izposta vienas dienas laikā, tas ļoti apbēdina!
Tomēr 3 mēnešu darbs, tas ir diezgan ilgs laiks.
Tu zini kā man Tevis trūkst
un visums saraujas mazāks
Atceros, ka vēl nesen šo zīmējumu gandrīz katru vakaru zīmēju. Pareizāk sakot piezīmēju klāt kādu detaļu, papildināju to... bet tagad , nav nekā!
Un pieļauju domu, ka daži šo ierakstu lasot domās, pilnīgs murgs, tomēr īstajiem cilvēkiem jāsaprot, kas ir šis zīmējums... atā
