6dienu un 7dienu pavadīju Latvijas Koncertos, kur notika Ziemassvētku koncerti maziem bērniņiem. Bija daudz darba, tomēr atmosfēra patīkama un sirsnīga. Kaut uz mirkli noķēru svētku sajūtu dzirdot Ziemassvētku dziesmiņas, tomēr jau šodien noskaņa ir zudusi. Pēdējā laikā daudz kas mani sadusmo, sadusmo daudzu cilvēku attieksme. Kāpēc ir jābūt tik samākslotiem un jāčīkst par visnenozīmīgākā lietām, parādībām? Es saprotu, šogad ziema nav tā labākā, sniedziņš mūs vēl nav tā īsti priecējis, tomēr ir jauki ieraudzīt pa logu krītot slapju sniedziņu, kas uz mirkli mājām jumtus padarīja baltus. Reizēm ir sajūta, ka latviešiem lietus un slapjš sniegs ir katastrofa.
Klausos tagad U2 un cenšos uzlabot sev noskaņojumu, jo zinu, ka sēžot dusmīgai labāk nepaliks. Kāpēc esmu dusmīga? Vienkārši vēlējos kādu cilvēku iepriecināt, uzrakstīt ko jauku, bet viss ko pretī saņēmu, ir neizpratne un daļēji pārmetums, vai tad tik traki? Nu neko darīt, es gribēju tikai iepriecināt un pateikties, katrā ziņā nenožēloju, ka nosūtīju. Ja to tā uztvēri, pats vainīgs. Vairs neuzbāzīšos ar savām vēstulēm. Es vēl kā radošs cilvēks uztaisīju smuku apsveikumu Tev uz Ziemassvētkiem un mazu vēstulīti klāt, gribēju sagādāt pārsteigumu, nosūtīt to ar pasta balodi, bet nebūs.. neredzu tam jēgu, man patīk iepriecināt citus, bet, ja to nenovērtē, tad tas sarūgtina un prieka nekāda.
Okeej, šodien pietiks rakstīt iešu pamēģināt uztaisīt papīra eglīti, cerams, sanāks tikpat skaista, kā bildēs izskatās. Un gribētos vēl piparkūkas uzcept. Tādu lielu piparkūkas sirsniņu.
