27. janvāris nekad vairs nebūs parasts datums kalendārā. Tonakt sniga. Visticamāk, sniega eņģeļi ar sētniekiem dejoja valsi, pirms aiznesa Tevi uz debesīm. Šodien mums atkal jānostājas aci pret aci ar dienu, kuru negaidījām nesaucām, dienu, kura neprasīja... Tā nāca pati un ņēma pati...Bet, zini Freimi! Tu, dzīvojot uz Zemes, esi paspējis tik neticami daudz... Tas nav nosverams, izmērāms, tas nav saskaitāms. Tu bezgala mīlēji šo Zemes dzīvi un visus mūs. Un tieši tāpēc, par spīti 27. janvārim, priekš mums Tu esi dzīvāks par dzīvu! Vēl vairāk - mēs Tevi svinēsim, Freimi! Un tici mums, mēs to spējam!
Lai arī ir tik sasodīti grūti reizēm bez Tevis, vecīt! Mēs meklēsim tevi sevī! Mums ir simtiem Tavu dziesmu! Pilna pasaule salvetīšu, pierakstītu Tavas dzejas. Miljons atmiņu. Tonnām kopā smietu smieklu. Kilometriem garu kopā būšanu... Atceries, ko reiz mums mācīji: Tu un es, mēs varam gabaliņos pasauli saskaldīt. Viens stūris tev. Viens man. Viens viņam. Viens visiem. Viens tāpat... Un, kad mums pavisam pietrūks spēka, mēs sēdēsim zem parka kokiem. Un nebaidies, mums būs tik silti, kā tūkstošiem, tūkstošiem kamīnu kurtos...
Tagad Tavas mājas ir Debesis. Patiesībā jau Tu pa tām esi ālējies visu savu dzīvi un vedis uz tām arī mūs. Tavās dziesmās ir tik daudz mākoņu un eņģeļu, putnu un zvaigžņu. Tik daudz Saules, Jupitera un Mēness. Neskaitāmas zvaigznes un galaktikas... Atliek tikai ļauties šīm Debesīm uz Zemes. Un, ja nu gadījumā mēs nenokļūsim Debesīs, nebrīnīsimies, ja kā pārsteigums – Debesis nāks pie mums. Un mēs nojaušam gan, Freimi, kurš par to parūpēsies...
Mārtiņ, Tu pats maz zini, cik mums un pasaulei pietrūkst Tava skaistā neprāta?! Tava sarežģītā vienkāršība un vienkāršā sarežģītība. Tava sirds, jā, bija sirds kā sirds, no miesas un asinīm, un ir tik neiedomājami labi, ka tev ar to vien nepietika. Un tāpēc mēs, lai arī sāpēs, ķersim zvaigznes - pirms tās kāds ar varu sabērs kabatās... Mēs nospersim laiku laikam. Savas lomas iestudēsim paši. Mums būs viss. Miljons IT NEKĀ. Un TIK daudz mums nebūs bijis nekad... Un, ja vēlāk kāds ko prasīs, teiksim NĒ, jo tik un tā jau nesapratīs.
Ir vēl, kas mums Tev noteikti šodien jāpasaka. Freimi, piedod mums! Ne vienmēr pēc Tavas aiziešanas mēs varējām Tevi pasargāt. No pasaules lielās ziņkāres, no tās mūžīgās vēlmes uzzināt visu! Taču Tev, tāpat kā ikvienam cilvēkam, ir tāda daļa sevis, gar kuru nevienam nav un nebūs nekādas daļas.... Sargāsim... Lai tas paliek tikai Tavs - neatklātais super NLO...
... Pāžu cepurēm vizot un zirgiem neprātā zviedzot – Tu esi uzbraucis Debesīs... Tu tik daudz ko esi zinājis jau sen iepriekš. Jo Tavas dziesmas nav tikai dziesmas. Tā ir vesela dzīve. Viena dulla puikas dzīve, kurš meklēja Debesis jau tepat uz Zemes. Tagad Tu esi tās atradis pa īsto un ir tā, kā tu reiz apsolīji, Mārtiņ Freimani! TU ESI MUMS TĀ... tikai TU ESI MUMS SAVĀDĀK.... UN TU DZIEDI MUMS TĀ... UN TU MĪLI MŪS. SAVĀDĀK...
