Heyyy! Pieļauju domu, ka vairs necerējāt, ka šeit kaut ko ierakstīšu, tomēr, savu blogu tā pavisam aizmirsusi neesmu! Esmu kļuvusi par tik aizņemtu cilvēku, ka nav laiks pat īsti atpūsties, kur nu vēl rakstīt blogu un stāstīt par saviem piedzīvojumiem. Principā jau pēdējā laikā manā dzīvē dominē 2 jēdzieni, kā darbs un skola, tieši tāpēc īsti nav par ko rakstīt. Negribētos jau savu blogu pārvērst par vietu, kur tikai čīkstu, ka atkal jāceļas un jāiet uz darbu, priekš tam ir mikroblogs- twitter.com. Lai gan arī tur cenšos nečīkstēt tik bieži, kā varbūt gribētos, jo man pašai arī nepatīk lasīt citu tvītus, par to cik dzīvē viss ir slikts, kā viss sāp un ka dzīve ir SŪDS!
Šodien man ir brīvdiena, jā tiešām BRĪVDIENA, tikai žēl ka tikai viena. Priekšā 3 garas darba dienas un skola, skola, skola! Lai nu kā, centīšos šo ierakstu turpināt uz pozitīvas nots. Brīvdiena tomēr paliek brīvdiena, kaut vai tā arī ir tikai viena! Tad nu izbaudīšu šo dienu sēžot mājās, nekur nesteidzoties, klausoties savas mīļākās dziesmas, dzerot savu mīļāko tēju un izbaudot kārtīgas, siltas pusdienas.
Klāt jau atkal rudentiņš, nav jau tā ka nepatīk. Gaidu kad atkal varēšu valkāt savu mīļo cepurīti, jo kā jau ziniet, rudenī esmu kā pielīmēta savai baltajai cepurei. Pēc vasaras (kuru, protams, nemaz tā īsti nesanāca izbaudīt) gribās atkal paunoties, ietīties siltā šallē un gaidīt sniedziņu. Bet līdz tam vēl jāciešas :D Visam savs laiks.
Hmmm... īstenībā es pat nezinu ko lai Jums pastāstu, jo kā jau iepriekš minēju, manā dzīvē ir iestājusies pamatīga rutīna, no kuras pēc iespējas ātrāk vajadzētu tikt „laukā”. Tomēr nejūtos un neesmu vēl tik veca, lai savu dzīvi norakstītu un dzīvotu ar domu, ka bez darba un skolas vairs nekas cits neeksistē. Cenšos atvēlēt vismaz 1x mēnesi laiku ballītēm, izklaidēm, jo tas vienkārši ir nepieciešams, ir nepieciešams no visa atslēgties un galu galā man vēl jāsastop savs sapņu puisis. ;D Vakardien braucot mājās no darba, kāpjot ārā no 24.autobusa ,Karīna smejoties man saka: „Re kur, autobusā iekāpa tavs sapņu vīrietis, ņem tik ciet!”. Protams, tas nebija ne tuvu manam sapņu puisim, bet es tik nosmējos ka iešu mājās un izmisīgi centīšos viņu atrast draugos. Īstenībā man nemaz nav tāds sapņu puisis, ir tikai divi varianti- patīk vai nepatīk! Pēdējā laikā metu acis uz vienu puisi no blakus veikala ZARA. Viņš ir tik ļoti līdzīgs Edvardam no krēslas, vnk HOT! Hmm, bet kāds gudrs cilvēks, vārdā Anrijs man teica, ka man ir nāriņu efekts, ka man šis puisis patīk tikai tāpēc, ka dienu dienā viņu redzu, dienu dienā uz viņu skatos. Nezinu kā īsti ir, bet nenoliedzu, ka tā varētu būt. Tāpēc man ir jātiek kaut kur ārpus Rīgas vai kaut vai uz to pašu Vecrīgu paballēties, kur ir „svaiga gaļa”. Bet tas tā. Nu ko, šķiet, ka iesākumam pietiks un ceru, ka šis ieraksts mani motivēs turpmāk šeit ko biežāk rakstīt! Jaukas Jums visiem brīvdienas!
