Šorīt braucot uz darbu, trolejbusā iekāpa kurmēmi jaunieši. Smaidīgi, pozitīvi, dzīvespriecīgi , kuri lieliski komunicēja savā starpā. Protams, zīmju valodā. Pavērojot pārējos trolejbusā esošos cilvēkus redzēju tikai drūmas sejas. Visi cilvēki izskatījās dikti īgni un neapmierināti. Drošvien tāpēc ka brīvdienas ir garām un kārtējā pirmdiena klāt. Nenoliedzu, ka arī es pati biju viena no tiem drūmajiem, īgnajiem cilvēkiem, tomēr skatoties uz viņiem mani pārņēma silta sajūta. Kārtējo reizi tikai pierādījās tas, ka cilvēki kuriem tiek kaut kas atņemts, ir garā daudz spēcīgāki un daudz vairāk novērtē mums šķietami pašsaprotamās lietas. Kā iespēju redzēt, dzirdēt, DZĪVOT! Daudziem no rīta ir tik dramatizētas sejas, ka liekās ka viņi būtu mocīti elles liesmās.
Aizdomājos arī par to, ka mūzika ir tā, bez kuras no rītiem nespēju iztikt. Patiesībā mūzika ir vienīgais mierinājums pa ceļam uz darbu vai skolu. Mūzika ir tā, kuras dēļ no rīta spēju izspiest smaidu uz lūpām un priecāties par gaidāmo dienu. (Tas attiecās uz darba dienām, jo brīvdienās es ceļos ar smaidu, zinot vien ka ir brīvdiena). Bet kāpēc es pieminēju mūziku? Jo redzot kurmēmos jauniešus es aizdomājos par to, ka viņiem ir atņemta šī lieliskā iespēja dzirdēt mūziku. To cik mūzika var būt burvīga un skaista. Protams, ja neskaita tādus gabalus kā I Just Had Sex utt. Tādus nedzirot šie jaunieši neko palaiduši garām nav. Es domāju vairāk par veco laiku hītiem. Par dziesmām, kas iedvesmo, kurām ir skaisti vārdi, melodija. Tajā brīdī es saskumu, bet tad vēlreiz paskatoties uz viņiem nodomāju, bet paga, viņi tak izskatās laimīgi. Daudz laimīgāki nekā mēs, dzirdošie, runājošie cilvēki. Laikam visām situācijām/lietām ir divas puses. Ir savi plusi un mīnusi. Mūsdienās viens no „ ieročiem”, ar kuru spējam sāpināt otru ir tieši vārdi un intonācija, kādā mēs tos pasakam. Man radās iespaids, ka šie kurmēmiem cilvēki ir daudz jaukāki, sirsnīgāki un patiesāki cilvēki, bet var jau būt ka tās ir tikai manas iedomas. Tomēr tieši vārdi daudzus cilvēkus iedzen pat nāvē. Ir tik viegli kādam pateikt ko sliktu, uzbļaut, noniecināt. Bet ir tik grūti šos dzirdētos vārdus izdzēst no prāta un atmiņas. Tāpēc es cenšos ar vārdiem nemētāties, reizēm labāk paklusēt un dusmas paturēt pie sevis. Tas, protams, atkarīgs no situācijas. Hmm. Pati nedaudz sāku saputroties tajā visā, ko gribēju pateikt, bet nu galvenā doma jau ir tāda, ka nevajag jau nemaz tik daudz, lai cilvēks būtu laimīgs. Un viss pašsaprotamais nemaz nav tik pašsaprotams. Zinu, ka patik bieži esmu īgna (katru darba dienas rītu),bet apzinos to, ka lai dzīvē kaut ko sasniegtu, ir kaut kas jādara. Nevar visu dienu gulēt mājās pie TV un grauzt čipsus. Tam ir domātas brīvdienas. Ir tomēr labāka sajūta, ka eju uz darbu un zini, ka pavisam drīz jau tavā kontā tiks ieskaitīta alga, par godīgi padarītu darbiņu. Ka ieejot veikalā vari atļauties ko vairāk par čipsu paku un diviem aliņiem. Tā lūk, tās ir manas šī rīta pārdomas. Lai gan atkal nīkstu darbā, esmu priecīga, jo vēl palikušas tikai 4,5h. Nu labi, tas īstenībā vēl ir daudz ;D, maz attiecībā pret to, cik ilgi jau šeit esmu.
