Šonakt sapnī redzēju Tevi.. Tu biji tik rāms, kā nekad. Sēdēji man blakus uz dīvānu, ar rokām biji aizklājis acis. Arī es Tev līdzās būdams biju noskumusi. Bija grūti saprast, kas ir šo asaru iemesls, bet mēs turpinājām klusēt, nerunāt viens ar otru.
Tad pēkšņi istabā ienāca kāds cilvēks, kas klusiņām ko austiņā Tev iečukstēja. Tu noraustījies, piecēlies kājās un aizgāji, bet es paliku sēžot. Un tā es sēdēju vairākas dienas, neēdot, nedzerot. Šķiet, ka biju izslēgusi savu prātu un iegrimusi dziļās pārdomās. Varbūt arī neko nedomāju, tikai klusiņām sēdēju, rokās sažnaudzot rotaļlāci...
Bija pagājuši vairāki mēneši, līdz atkal sāku smaidīt, raudzīties uz pasauli ar mirdzošām acīm, gaišām domām. Es atguvu dzīvesprieku, devos garās pastaigās un parādījos sabiedrībā. Bet tad es ieraudzīju Tevi. Kopš tās dienas, kad piecēlies un aizgāji, nebiju par Tevi neko dzirdējusi, nezināju kā Tev iet, kur esi. Tavās acīs varēja redzēt izbrīnu, tu biji pārsteigts mani ieraugot. Mēs nerunājām, tikai viens otram pateicām vienu niecīgu čau. Es iepazinos ar jauniem, draudzīgiem cilvēkiem, ballīte bija izdevusies un redzot Tevi man nemaz nesāpēja. Dusmas, naids, sāpēs bija dzisušas.
Es nezinu kā bija ar Tevi, bet pēc tās dienas Tu centies atjaunot ar mani kontaktu, itkā nekas tāds nebūtu bijis, itkā vēl projām mēs sēdētu uz dīvānu un turpinātu klusēt, cieši sakļaujot viens otra roku. Kādā jaukā dienā mēs atkal nejauši satikāmies un tad tas skatiens vairs nebija tik vienaldzīgs, rīta pusē Tu mani uzmeklēji, lai gan visu vakaru biju tikai dažu soļu attālumā no Tevis. Tu mani cieši sakļāvi un nelaidi vaļā. Izgājām arā parunāties, škita, ka tiešām viss varētu būt kā agrāk.Tu mani noskūpstiji...
Bet...nekas jau nav tik viegli. Kad pienāca rīts, braucot mājās man atkal asaras bira. Atkal manā sejā bija saskatāmas skumjas, manas acis izmisīgi raudzijās uz māju pusi. Beidzot tiku uz mājām, ieritinājos cieši sedziņā un sēdēju pavisam klusi un rāmi... Mana ticība Tev bija zudusi, bet vēl projām ir dienas, kad sēžu un prātoju, kas bija tas, ko Tev svešinieks iečukstēja ausī..varbūt viss tomēr varēja būt citādāk?
Varbūt pienāks diena, kad atkal sēdēsim uz tā dīvāniņā un beidzot sāksim runāt? Klusums mani biedē, tomēr ar tevi esot blakus tas ir dievīgi.. jo Tu esi man blakus un tas ir tas, ko visvairāk vēlos...
